Ar jaunākajiem, 2013. gadā Pilsonības likumā izdarītajiem grozījumiem tika veikta reforma arī dubultpilsonības jomā. Proti, 1994. gadā likuma pamatā liktais koncepts par dubultpilsonības aizliegumu tika nomainīts pret daudz atvērtāku pieeju – neierobežotu atļauju apvienot Latvijas Republikas pilsonību ar konkrētu valstu (Eiropas Savienības, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas, Ziemeļatlantijas līguma organizācija dalībvalstu, Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas, Jaunzēlandes vai citas valsts, ar kuru Latvijai noslēgts līgums par dubultās pilsonības atzīšanu) pilsonību, kā arī saglabāt Latvijas pilsonību gadījumos, kad citas valsts pilsonība iegūta, apprecoties vai tiekot adoptētam.
Šīm plašajām izmaiņām par pamatu kalpoja galvenokārt divi argumenti. Pirmkārt, nepieciešamība saglabāt tiesisko saikni ar daudzajiem Latvijas Republikas pilsoņiem un viņu pēctečiem, kas ārvalstīs atrodas tādēļ, ka savulaik bēguši no diviem Latvijas okupācijas režīmiem – nacistu un padomju. Otrkārt, vēlēšanās saglabāt valsts tiesisko saikni ar daudzajiem tūkstošiem ekonomisko migrantu, kas Latviju pametuši pēdējā gadu desmitā.
Tobrīd politiskajās diskusijās pavīdēja pat arguments, ka cilvēkam mūsdienu globalizācijas un "kustīguma" apstākļos var būt ne tikai divu valstu pilsonības vien, bet pat trīs un vairāk pases, piemēram, gadījumā, ja vecāki ir katrs no savas valsts, bet bērns piedzimis vēl trešajā valstī. Jāatzīst, ka šāda pieeja bija (ir) raksturīga ne vien Latvijai, bet arī daudzām citām pasaules valstīm.
Tomēr dažādas politiskās krīzes dažos gados ienesušas jaunus apsvērumus diskusijās par pilsonību, it īpaši pilsoņu integrācijas un lojalitātes kontekstā, un šis jautājums no margināļu un nacionālekstrēmistu diskusijām pārvietojies uz lielo politisko spēku dienaskārtību. To apliecina, piemēram, Vācijas valdības konservatīvā spārna (CDU, CSU) paziņojumi, ka ilgtermiņā būtu jāatsakās no līdz šim pieļautās iespējas, ka Vācijā dzimušiem citvalstu pilsoņu bērniem veidojas dubultpilsonība, jo viņi saņem gan Vācijas pilsoņa pasi, gan saglabā savu vecāku pilsonību. Vācu politiķu ieskatā, šāda prakse būtu jārevidē un nekādā gadījumā nebūtu pieļaujams, ka dubultpilsonība turpinās vēl arī nākamajā paaudzē. Vācijas pase neesot nekāda "grabaža" (Ramschartikel), ko var vienkārši iegūt, lai šad un tad pēc patikas ērtības labad izmantotu, tāpēc valstij esot jāatgriežas pie senā dubultpilsonības vispārējā aizlieguma principa, kura izņēmumiem jābūt stingri un šauri regulētiem. Turpretī valdības kreisais spārns (SPD) pret šīm iniciatīvām iebildis, norādot, ka tie ir piedāvājumi, kas labi iedarbojas uz vēlētājiem, taču praktiski nerisina sabiedrības ne/integrācijas problēmas, turklāt šāds ierosinājums ir kārtējais solis atpakaļ pagātnē – jaunu nacionālo robežu un šķēršļu būvniecībā starp valstīm un to pilsoņiem.
Protams, šīs diskusijas spēcīgākajā ES dalībvalstī raisījuši ne jau Latvijas Republikas pilsoņi ar Vācijas pasi kabatā, bet gan lielais bēgļu pieplūdums no valstīm ārpus Eiropas Savienības. Tomēr šīs ir tendences, kas jāņem vērā un par kurām ir vērts domāt tiesībpolitiskā kontekstā arī Latvijas likumdevējam, bet jo īpaši Latvijas pilsoņiem, kuri savu dzīvi saistījuši ar Vācijas Federatīvo Republiku.
Savās diskusijās vācu politiķi atsaukušies arī uz plaši pazīstamo Karlo Goldoni lugu "Divu kungu kalps" – stāstu par veiklo Trufaldino, kas spēj izgrozīties, vienlaikus strādājot pie diviem saimniekiem. Jācer tomēr, ka vismaz ES iekšienē valstu intereses nebūs tik pretējas kā Venēcijas klasiķa lugā, lai aizsāktu būtiskus pašnorobežošanās procesus arī pilsonības laukā.