ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Gribēju piebilst, ka patiesībā jau apsveicu Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešus. Es arī tā būtu lēmusi, lasot Maksātnespējas likuma normas. Turklāt mana pieredze ir tāda, ka Rīgas rajona tiesā strādā tiesneši, kas saprot maksātnespējas lietas un nav "iestājušies parādnieku aizsardzības biedrībā" kā, piemēram, Maksātnespējas administrācija jeb Aģentūra.

TURPINĀJUMS:
Piemēram, likuma „Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10.panta pirmās daļas 5.punktā tieši norādīts „… ar nodokli apliekamā objekta (ienākumu) uzskaitei un reģistrācijai...”, no kā secināms, ka ienākums ir lielums, pirms nodokļu nomaksas. Arī likuma „Par nodokļiem un nodevām” 4.panta ceturtā un piektā daļa paredz: „Jebkurš ienākums, ko gūst personas, kas ir iekšzemes nodokļu maksātājas, ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli vai uzņēmumu ienākuma nodokli, vienu un to pašu ienākumu nevar aplikt vienlaikus ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmumu ienākuma nodokli, ja konkrētā nodokļa likumā nav noteikts citādi. Likumu uzskaitījumu varētu turpināt. Likumdevējs tieši norāda, ka termins ienākums” ir lielums pirms nodokļu nomaksas, nevis pēc nodokļu nomaksas.
Ir dzirdēti argumenti, ka nodokļu likumi uz maksātnespējas procesu neattiecoties, tie esot paredzēti tikai valstij nodokļu iekasēšanai. Šādam apgalvojumam nevar piekrist, jo visi likumi ir savā starpā saistīti. Kā piemēru var minēt Maksātnespējas likuma 127.panta pirmo daļu, kur likumdevējs ir norādījis kāda persona var būt par fiziskās personas maksātnespējas procesa subjektu, proti -jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs. Lai uzzinātu, kāda persona ir uzskatāma par Latvijas Republikas nodokļu maksātāju, atbilde ir meklējama likumā „Par nodokļiem un nodevām”. Līdzīgi - lai uzzinātu, kas ir „ienākums”, atbilde arī ir meklējama likumā „Par nodokļiem un nodevām”, kā arī citos nodokļu likumos.
Pretrunas satur arī Aģentūras skaidrojums par parādnieka ienākumiem saistību dzēšanas procedūrā. Aģentūra norāda: ”Lai īstenotu saistību dzēšanas plānu, parādniekam ir pienākums gūt ienākumus atbilstoši savām spējām un vismaz vienu trešo daļu no saviem ienākumiem, bet ne mazāk kā vienu trešo daļu no minimālās mēnešalgas (šobrīd Ls 200), tas ir, Ls 66,67, katru mēnesi novirzīt kreditoru prasījumu segšanai…”.
No iepriekš minētā Aģentūras skaidrojuma secināms, ka pēc Aģentūras domām termins „ienākumi” bankrota procedūras laikā ir lielums pēc nodokļu nomaksas, savukārt saistību dzēšanas procedūras laikā termins „ienākumi’ tiek saprasts kā lielums pirms nodokļu nomaksas (200 dalīts ar 3 =66,67).
Secinājums: likumi ir jāraksta tā, lai tie būtu saprotami, nevis katrs tos varētu interpretēt pēc saviem ieskatiem.

Es tik lielu akmeni Augstākās tiesas dārziņā nemestu.
Par šo jautājumu cīnījos 2011. -2013.gadā, jo redzēju kāda "putra" notiek. Bija rajona tiesas, kas uzskatīja, ka bankrota procedūras laikā parādniekam jāmaksā kreditoriem 1/3 daļa no bruto ienākumiem, citas uzskatīja -ka no neto ienākumiem. Tad nāca Aģentūra ar savu skaidrojumu (patiesībā no šī skaidrojuma visa putra arī sākās), ka ar ienākumiem ir jāsaprot neto ienākumi, bet saistību dzēšanas procedūrā minimālā alga ir jāsaprot kā bruto ienākumi. Mans uzskats bija, ka viena likuma ietvaros viens termins nedrīkst tikt uztverts dažādi -vai nu ienākums ir neto, vai bruto. Par šādu savu uzskatu dabūju divus pārkāpumus, kurus man piešķīra Aģentūra, bet tiesas atstāja spēkā Aģentūras lēmumus, jo no šādām finanšu lietām neko nesaprata, un, ja tā, tad Aģentūrai taisnība. Rakstīju arī Tieslietu ministrijai vai Juridiskajai komisijai (īsti neatceros kurai), par to, ka šis jautājums ir jāsakārto, ka tas rada daudzas neskaidrības, saņēmu Dainas Oses atbildi vienkāršā e-pastā!!!, kuru varētu raksturot "atšujies!"
Tad nu skumjš prieks, ka pēc pieciem gadiem kādam šis jautājums interesē un pat JV par to raksta.
Neapgalvoju, ka piekrītu Augstākās tiesas lēmumā paustajam, bet kā aizstāvību (es viņus saprotu) Augstākajai tiesai varētu minēt šādus argumentus:
1)VSAA izziņās un arī nodokļu likumos termins „ienākumi” tiek norādīts un saprasts kā ienākumi pirms nodokļu nomaksas. Šāds uzskats nav arī pretrunā 139.panta 1.punktā norādītajam, ka no parādnieka ienākumiem pēc iespējas pilnīgāk ir jāapmierina kreditoru prasījumi.
2) šāds uzskats (ka ienākumi ir bruto) nav pretrunā ar Maksātnespējas likuma 140.panta 1.punktu un Civillikuma 2098.pantu. Ja parādnieks maksā 1/3 no saviem ienākumiem administratoram, tad loģiski, ka 2/3 paliek pašam parādniekam, neatkarīgi no tā, vai ienākumi ir pirms vai pēc nodokļiem. Bez tam Maksātnespējas likuma 140.panta 1.punkts runā par „uzturēšanas izmaksām”, nevis par „uzturu” CL 2098.panta izpratnē. Uzturēšanas izmaksās ietilpst arī nodokļi, bet uzturā nodokļi neietilpst. Tie ir divi dažādi termini.
3)nepamatots ir apgalvojums, ka „fiziskā persona var izlietot tikai to ienākumu daļu, kuru tā reāli saņem, kreditoriem tā var pārskaitīt vienīgi atlikušo trešdaļu no saņemtajiem ienākumiem”. Piemēram, ja likums paredz, ka parādniekam, kura darba alga pirms nodokļu nomaksas ir 380 EUR (minimālā mēnešalga), ir kreditoriem jāpārskaita 1/3 no saviem bruto ienākumiem (Aģentūras skaidrojums), tad kādēļ gan saņemot lielākus ienākumus parādnieks nespētu samaksāt kreditoriem 1/3 no BRUTO ienākumiem (tas ir vēl vienkāršāk, jo paliek lielāka summa izdzīvošanai)? Tas nav juridisks arguments.
4)ir dzirdēts arguments: „Līdzīga ieturējumu kārtība no parādnieka darba samaksas un tai ielīdzinātajiem maksājumiem ir paredzēta arī Civilprocesa likumā, proti, saskaņā ar minētā likuma 594.panta ceturto daļu, veicot ieturējumus no darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem, ieturējuma apmēru aprēķina no summas, kas parādniekam jāsaņem pēc nodokļu nomaksas”. Šāds arguments ir vērtējams kritiski, jo tiesu izpildītāja piedziņas vēršanas institūts un maksātnespējas procesa institūts ir dažādas lietas, kur analoģija nav piemērojama. Jo īpaši ņemot vērā, ka analoģija ir piemērojama tikai likuma „robu” gadījumā, nevis kā interpretācijas metode. Bez tam, minētajā Civilprocesa likuma 594.panta ceturtajā daļā nav minēts termins „ienākumi”, bet gan -„ieturējumi no parādniekam izmaksājamās darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem”. Ja likumdevēja nodoms būtu piemērot maksātnespējas regulējumā līdzīgu regulējumu kā tiesu izpildītājam, vēršot piedziņu uz darba samaksu, tad likumdevējs Maksātnespējas likumā būtu lietojis terminu „ieturējumi no parādniekam izmaksājamās darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem’, nevis -„ienākumi”. Tas tikai apliecina, ka likumdevējs ar šiem terminiem nav domājis vienu un to pašu.Termins „ienākumi” ir finanšu termins. Tā skaidrojums un tvērums meklējams finanšu un nodokļu likumos.