ŽURNĀLS Viedoklis

Manuprāt, šī diskusija aiziet pilnīgi grāvī, jo daļa komentētāju nekādi netiek vaļā no vārda "viedoklis" un "man šķiet". Te nav runa par to, kā man šķiet labāk, bet gan par to, ka tiesa ir lēmusi pretēji pastāvošajai un stabilajai tiesu praksei un gribai. Un neaizmirsīsim, ka tiesnesim ir jāvadās ne tikai pēc savas pārliecības un ieskata (jeb viedokļa), bet visupirms atbilstoši likumam.

Esmu pārdomās... Man likās nepareizs 29.11.2016. LR AT Civillietu departamenta lēmums lietā Nr.C30642215, SPC-18/2016, kur MnL normas tika tulkotas tikai gramatiski, bez interpretācijas, neņemot vērā citus argumentus. Varbūt arī šis tiesas lēmums būtu uzskatāms par tiesas brāķi, ja jau neatbilst manam viedoklim? (respektīvi, ja kaut kas neatbilst manam viedoklim, tad tas ir tiesas brāķis). Un, ja jau tā, tad es varu šo tiesas lēmumu neņemt vērā. Un, vispār, kas nosaka to, kas kurā gadījumā ir judikatūra un kas nav?
Un ko man darīt, ja šo konkrēto lēmumu, par kuru rakstīts šajā rakstā, es uzskatu par pareizu? Vai tādā gadījumā tas ir tiesas brāķis vai nav?

Pilnīgi pievienojos Snipes kundzes viedoklim attiecībā uz to, ka nolēmums nav pieskaitāms pie tiesību aktiem, jo ikviens tiesību akts ir juridisks dokuments, kas ir verbāli vai dokumentāri noformēta tautas gribas izpausme, bet, kā zināms, tauta tiešā veidā tiesnešus neizraugās, līdz ar to nolēmums nekādi nevar būt tiesību akts, jo ar tiesas nolēmumu tiek atrisināta kāda konkrēta lieta, bet tiesa un katrs tās tiesnesis ir pilnīgi neatkarīgs, un, risinot konkrētu lietu, ir pakļauts tikai likumiem. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka nolēmumi ir tikpat dažādi kā tiesneši un viņu viedokļi - lai gan profesionāli juristi, tomēr vienlaikus arī cilvēki - katrs ar savu dzīves pieredzi, izglītību, personiskajām īpašībām. Un katram no tiem ir tiesības uz savu viedokli. Un katru no tiem valsts pilnvarojusi spriest tiesu. Lielākajā daļā gadījumu pat iespējams strīdu risināt ārpus tiesas.

Tomēr nevar gan atzīt par precīzu Snipes kundzes apgalvojumu, ka tiesību akti varētu veidot judikatūru, jo judikatūra taču ir nolēmumos ietvertas juridiski nozīmīgas atziņas, ko tiesa formulējusi, lietojot juridiskās metodes. Kādam bija raksts par to, ka judikatūra esot tiesību palīgavots, savukārt tiesību akts taču ir tiesību avots. Vai tik kāds nav aizrāvies ar likuma spēku?

Vai viss, kas neatbilst zv.adv. Snipes viedoklim, ir brāķis?