Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk – Advokatūras likums) 107. pants nosaka, ka zvērinātu advokātu profesionālā darbība (prakse) ir intelektuāls darbs, un tās mērķis nav peļņas gūšana. Šī vienkārši formulētā tiesību norma tiek citēta un izmantota ļoti bieži, taču tās jēga reti tiek analizēta padziļināti, likuma sistēmā un, konkrēti, vēsturiskās realitātes kontekstā, kurā pašlaik dzīvo gan advokāti, gan mūsu klienti. Diemžēl plakātiska pieeja Advokatūras likuma 107. pantam izraisa tajā nostiprinātā pareizā principa kļūdainas un maldinošas interpretācijas, kuras ietekmē ne tikai jau esošo tiesību normu interpretēšanu un piemērošanu, bet arī jaunu normu izstrādi.
Advokatūras likuma 107. pants: interpretācijas problēmas
Princips, ka advokāts kalpo sabiedrībai taisnīguma nodrošināšanā, ir sens, bet nenoveco. Tas attīstījies gadsimtu garumā, kulminēja Lielās franču revolūcijas laikā un 19. gadsimtā izplatījies Eiropā un pasaulē demokrātijas "teritoriālās ekspansijas" procesā, kurš turpinās arī pašlaik.
Tā viens no Lielās franču revolūcijas dalībniekiem advokāts Armāns Gastons Kamī (Armand-Gaston Camus, 1740–1804) pauda uzskatu, ka cilvēka īpašības, kurš studē jurisprudenci un kopj oratora mākslu tikai iedzīvošanās nolūkā, ir diametrāli pretējas tām, kas ir nepieciešamas advokātam, – profesionālim, kurš velta visas savas spējas, lai palīdzētu citiem cilvēkiem.1
Kaut arī jau viduslaikos mūsu valsts teritorijā pastāvēja tiesas un var smelties vērtīgu pieredzi arī no tiem juristiem, kuri praktizēja Rīgas un citu pilsētu un teritoriju tiesās šajā vēstures posmā, tomēr advokatūra šodienas izpratnē Latvijā radās tikai 19. gadsimta otrajā pusē, kad Krievijas impērijā tika īstenotas tiesu iekārtas ierobežoti liberālās reformas, izmantojot Eiropas attīstītāko valstu pieredzi.
Viens no šī laikmeta izcilākajiem Krievijas juristiem un sabiedriskajiem darbiniekiem Anatolijs Koni (Анатолий Федорович Кони, 1844–1927) uzsvēra, ka advokāta darbs ir kalpošana sabiedrībai, ka advokāts nav klienta kalps, ir nesavtīgs mantiskajā ziņā un neatkarīgs savā pārliecībā.2
Lai šādas autoritāšu atziņas nepārvērstos par tukšu skaņu, ir jāprecizē to kādreizējais un arī joprojām aktuālais saturs.
Piemēram, vārdi "advokāts nav klienta kalps" nozīmē pirmām kārtām to, ka advokātam nav pienākums verdziski izmantot pilnīgi visus klientam tīkamos argumentus, pat tos, kuri advokātam nešķiet pārliecinoši.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes