ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Taisnīgas kompensācijas izpratne starptautiskajās tiesībās

Starptautiskajās tiesībās ir pieņemts, ka taisnīgas kompensācijas standarts tiek sasniegts, ja ieguldītājs tiek "atgriezts" tādā stāvoklī, kādā tas ir bijis pirms ekspropriācijas.⁶ Šis standarts izriet no vairāk nekā 80 gadus vecās Patstāvīgās starptautiskās tiesas (angļu val. – Permanent Court of International Justice, turpmāk – PCIJ) Chorzow factory lietas sprieduma obiter dictum, kurā tika skaidrots, ka reparācijai ir jābūt iespējami tādai, kas izdzēš visas negatīvās sekas, kas radušās ar prettiesisko darbību, un jāatjauno situācija, kāda būtu bijusi vai bija, ja prettiesiskā darbība netiktu veikta.⁷ Uz šo obiter dictum Iran-U.S. Claims tribunāls atsaucās savā Amco v. Iran lietā, norādot, ka Chorzow factory lietā norādītais princips vēl joprojām dominē kā pamatprincips, nosakot taisnīgas kompensācijas standartu.⁸ Tādējādi, sasniedzot šo standartu, kas nodibināts Chorzow factory lietā, tiek izpildīts taisnīgas kompensācijas priekšnoteikums.⁹ Šis princips pēc būtības tiek uzskatīts par reparācijas sistēmas pamatelementu valsts atbildības tiesību izpratnē.¹⁰ Un, atsaucoties jau uz iepriekš minēto Chorzow factory lietu, šis "pilnīgas reparācijas princips" (angļu val. – principle of full reparation) ir ietverts Starptautisko tiesību komisijas 2001. gada pantu par valsts atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību (angļu val. – 2001 Articles of Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts, turpmāk – ARS) 31. pantā, nosakot, ka atbildīgajai valstij ir pienākums veikt pilnu reparāciju par kaitējumu, ko tā ir nodarījusi ar starptautisko tiesību pārkāpumu. Attiecīgi ARS 34. pants paredz pilnas reparācijas formas (atsevišķi vai kombinācijā), kas ir restitūcija, kompensācija un satisfakcija (angļu val. – satisfaction).

Restitūcija atbilstoši ARS 35. pantam nozīmē atjaunot to stāvokli, kāds ir pastāvējis pirms pārkāpuma izdarīšanas, ja vien tas ir iespējams vai neuzliek disproporcionālu slogu atlīdzinātājam, ko tā vietā vieglāk varētu sasniegt ar kompensācijas palīdzību. Valsts atbildības tiesību izpratnē šis ir primārais atlīdzināšanas veids, kas atstāj kompensāciju kā sekundāru līdzekli gadījumiem, kad restitūcija ir neiespējama vai praktiski neīstenojama.¹¹ Jāatzīst, ka ieguldījumu strīdos šķīrējtiesas reti atzīst kā atlīdzināšanas līdzekli restitūciju vai uzliek valstij par pienākumu veikt konkrētas darbības.¹² Kaut arī vairākās lietās prasītājs ir lūdzis atjaunot status quo ante,¹³ šķīrējtiesas ir bijušas lielākoties atturīgas apmierināt ieguldītāja prasījumu, kas skar šādu atlīdzinājuma formu.¹⁴ Ieguldījuma strīdu izšķiršanas centra (angļu val.