ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Šis princips pašlaik nostiprināts Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 2. panta otrajā daļā: neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu.

Tomēr vai šim principam mūsdienās ir absolūts raksturs? Atbilde uz to ir noliedzoša. Piemēram, tā ierobežošana var balstīties uz tiesiskās paļāvības principu, kuram ir konstitucionāli tiesisks rangs. Šis princips sīkāk paskaidrots, piemēram, Administratīvā procesa likumā (sk. šī likuma 10. p.). Viena no šī principa izpausmes formām ir uzziņa par savām tiesībām. Ja uzziņas adresāts rīkojies atbilstoši viņam izsniegtajai uzziņai, iestādes vēlāk izdotais administratīvais akts, kas attiecas uz jautājumu, par kuru uzziņa sniegta, nevar būt adresātam nelabvēlīgāks arī tad, ja iestāde vēlāk konstatē, ka uzziņa nav bijusi pareiza (sk. Administratīvā procesa likuma 101. p. 2. d.). Tātad, ja persona maldījusies par tiesībām, balstoties uz šādu uzziņu, tas nevar kaitēt viņai, tiesa gan, ar nosacījumu, ja šī paļāvība ir aizsargājama.³

Arī civiltiesībās atzīts, ka dažos gadījumos princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības" ir ierobežojams. Jau Latvijas pirmskara civiltiesiskajā literatūrā norādīts, ka tur, kur netaisnība skaidri par sevi kliedz, tiek darīts izņēmums konkrēta cilvēka labad. Izņēmuma veidā likuma nezināšana netiek pierakstīta par vainu, ja tam, kas maldījies, nav bijis iespējams iegūt attiecīgās tiesiskās zināšanas (Baltijas Vietējo civillikumu kopojuma 2956. p).⁴ Lai gan pašlaik Civillikumā analogas normas nav, tomēr arī mūsdienās norādīts, ka šī principa absolutizēšana nebūtu pareiza, ja tā konsekventa un burtiska piemērošana rada klaji netaisnīgu rezultātu. Tāpēc, iztulkojot to kopsakarā ar Civillikuma 1. pantu, tas nepieciešamības gadījumā sašaurināms savā saturā.⁵

Ja civiltiesībās un administratīvajās tiesībās šim principam nav absolūta rakstura, tas liek aizdomāties par tā piemērošanas ierobežojumiem arī krimināltiesībās. Tāpēc divu rakstu sērijā tiks apskatīti gadījumi, kuros princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības" nedarbojas krimināltiesībās.

Maldība par tiesībām divos līmeņos

Iepazīstoties ar situāciju Latvijas tiesu praksē, konstatējams, ka daļā gadījumu tiesas, notiesājot apsūdzēto, atsaukušās uz principu – likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības.⁶ Turpretim daļā gadījumu maldība par tiesībām nav atzīta par pietiekamu notiesājoša sprieduma taisīšanai. Piemēram, kasācijas instances tiesa atcēla notiesājošu spriedumu, ar kuru apsūdzētais notiesāts par zādzību, jo nav analizētas apsūdzētā liecības, ka viņš nav uzskatījis, ka paņem svešu mantu. Apsūdzētais bija norādījis, ka uzskatījis sevi par nozagto mantu faktisko īpašnieku, jo tās iegādājies viņa mirušais tēvs – cietušās brālis, bet mantojuma lieta vēl nav izskatīta.⁷ Notiesājošais spriedums atcelts, lai gan juridiski apsūdzētais nebija paņēmis savu mantu, jo mantojuma masa ir patstāvīga juridiskā persona un tās sastāvā ietilpstošā kustamā manta ir sveša līdzmantiniekam, kamēr šī masa nav sadalīta starp viņiem un tiem nodota.⁸ Tātad tas, ka objektīvi apsūdzētais patvaļīgi paņēmis svešu mantu, nebija pietiekami notiesājošam spriedumam, jo nebija analizēti apstākļi par nodarījuma subjektīvo pusi, respektīvi, vai cietušais apzinājās, ka paņem svešu mantu.

Citi piemēri – lietā, kurā par Krimināllikuma (turpmāk – KL) 318. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu apsūdzība bija celta tiesu izpildītājai par piespiedu piedziņas procesā pieļautiem izsoles izsludināšanas pārkāpumiem, kasācijas instances tiesa, atzīstot, ka attaisnojošs spriedums taisīts pamatoti, norādīja, ka tiesas nav konstatējušas, ka atsevišķa normatīva akta neprecīza ievērošana liecinātu par apsūdzētās ļaunprātīgu rīcību.⁹ Savukārt lietā, kurā apsūdzība bija celta pašvaldības policijas darbiniekam par KL 317. panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu par nepamatotu personas aizturēšanu, kasācijas instances tiesa, atzīstot, ka attaisnojošs spriedums taisīts pamatoti, piekrita apelācijas instances tiesas viedoklim, ka amatpersonas nepareizs lēmums uzreiz nerada kriminālatbildību.¹⁰

Šī atšķirīgā pieeja, iespējams, var radīt neizpratni, jo īpaši tāpēc, ka praktiķiem labi zināms krimināltiesību teorijā minētais princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības" un saistībā ar šo principu paustais viedoklis, ka šāda kļūda (maldība) neietekmē kriminālatbildību.¹¹ Var pat teikt, ka šī tēze no studiju laikiem katram juristam ir vispārzināma. Vai tas nozīmē, ka praksē tiek ignorētas teorijas atziņas vai otrādi – kaut kas līdz galam nav pārdomāts teorijā?

Atbilde uz šo jautājumu ir šāda – teorijā pausto viedokli nevar absolutizēt. Tiesas pamatoti dažos gadījumos atkāpjas no principa "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības". Gadījumiem, kuros tiesas parasti atkāpjas no šī principa, ir būtiska atšķirība no gadījumiem, kuros tiesas šo principu piemēro, proti, maldība par tiesībām notikusi dažādos līmeņos. Gadījumos, kad tiesas atkāpjas no principa "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības", maldība par tiesībām attiecas uz apstākļiem, kas atbilst kādai atsevišķai noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmei (un līdz ar to trūkst nodoma).