Iepriekš publicētajā rakstā1 uzsākta jautājuma izpēte par to, vai princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības" krimināltiesībās darbojas neierobežoti. Rakstā secināts, ka šis princips nedarbojas, ja pastāv šādi nosacījumi: 1) maldība par tiesībām pieļauta atsevišķas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes līmenī un 2) šī maldība konkrētajā situācijā liedza apzināties tos nodarījuma apstākļus, kuriem jābūt aptvertiem ar nodomu. Šādos gadījumos nozīmi iegūst Krimināllikuma (turpmāk – KL) 8. panta otrās daļas nosacījums – nav konstatējama nodomam nepieciešamā personas psihiskā attieksme pret visām noziedzīga nodarījuma objektīvajām pazīmēm (KL 8. p. 2. d.), līdz ar to viņu nevar sodīt par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Tā ir maldība par noziedzīga nodarījuma apstākļiem, ko Latvijas krimināltiesību teorijā dēvē par faktisko kļūdu. Savukārt juridiskā kļūda, kas neietekmē nodoma konstatēšanu, ir tikai tad, ja maldība par tiesībām pieļauta noziedzīga nodarījuma kopvērtējuma līmenī, t.i., ja persona pareizi uztvērusi visus noziedzīga nodarījuma apstākļus, kuriem jābūt aptvertiem ar nodomu, taču maldīgi novērtējusi savas rīcības juridiskās sekas.
Šī raksta uzdevums ir noskaidrot, vai princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības" darbojas neierobežoti juridiskas kļūdas gadījumā.
Ieskats krimināltiesību teorijas un tiesu prakses atziņās
Latvijas juridiskajā literatūrā norādīts, ka juridiskā kļūda ir personas nepareizs priekšstats par savas darbības vai bezdarbības (nodarījuma) tiesiskajām sekām, t.i., maldīgs priekšstats par nodarījuma noziedzīgumu, kvalifikāciju vai piemērojamo sodu.2 Tīšos noziedzīgos nodarījumos tas konstatējams tad, ja persona apzinās visus apstākļus, kuriem jābūt aptvertiem ar nodomu, taču kļūdaini uzskata, ka sodāma pēc cita KL panta, tas ir vienīgi administratīvs, disciplinārs, civiltiesisks pārkāpums, vai šāda rīcība ir tiesiski atļauta. Piemēram, ja persona apzinās, ka lietussargs nepieder viņai, bet kļūdaini uzskata, ka tā paņemšana bez īpašnieka atļaujas, lai to piesavinātos, ir administratīvs pārkāpums, viņa pareizi uztvērusi visus apstākļus, kas veido zādzības sastāvu, taču kļūdaini novērtējusi sava nodarījuma juridiskās sekas.
Jautājums par juridiskās kļūdas tiesiskajām sekām Latvijas juridiskajā literatūrā nav padziļināti pētīts. Pamatā uzsvērts, ka krimināltiesībās darbojas princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības", tāpēc šāda kļūda kriminālatbildību neietekmē.3 Vienīgi dažos gadījumos tiesa to var ņemt vērā, nosakot sodu.4
Atzīstot par pamatotu notiesājošu spriedumu, uz šo principu vairākās lietās atsaukusies arī mūsu kasācijas instances tiesa.5
Šāda pieeja skaidrojama ar to, ka prettiesiskuma un/vai noziedzīguma apzināšanās nav nodoma priekšmets un līdz ar to šāda apzināšanās nav kriminālatbildības nosacījums: ja pieņemtu, ka nodoms aptver nodarījuma prettiesiskuma, tajā skaitā noziedzīguma, apzināšanos, personai atliktu atsaukties uz to, ka viņa nav zinājusi aizliedzošo normu, lai viņu nevarētu saukt pie atbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi tiktu sodīts tikai tas, kurš nodarījumu uzskatījis par aizliegtu, nevis tas, kurš pārkāpis aizliedzošo normu. Turklāt tiktu veicināts, ka normas, kas ir mazāk zināmas, tiktu padarītas par faktiski spēkā neesošām un tāpēc nepiemērojamām. Tāpēc par izšķirošu jāuzskata nevis tas, vai persona apzinās nodarījuma prettiesiskumu, bet gan tas, vai tās rīcība atbilst likumam.6
| Lai noskaidrotu, vai persona varēja paļauties uz advokāta padomu, tiesai ir pienākums noskaidrot advokātam dotā uzdevuma iemeslu, mērķi un saturu. |
Izņēmuma gadījumos nodarījuma noziedzīguma apzināšanās ir obligāta, ja šāda apzināšanās iekļauta noziedzīga nodarījuma sastāvā. Piemēram, KL 300. pants paredz atbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu, ja to izdarījusi persona, kura brīdināta par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu (sk. arī KL 248.2 p., 253.2 p.). Arī prettiesiskuma apzināšanās, kas ir plašāks jēdziens par noziedzīguma apzināšanos, ir obligāta gadījumos, kad KL Sevišķās daļas normā prettiesiskums attiecināts uz kādu atsevišķu noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmi, nevis nodarījumu kopumā.7 Šādos gadījumos prettiesiskums ir viena no objektīvajām sastāva pazīmēm, pret kuru jākonstatē personas psihiskā attieksme (nodoma formā). Piemēram, KL 179. pantā paredzēta atbildība par svešas mantas prettiesisku iegūšanu vai izšķērdēšanu. Šajā gadījumā termins "prettiesisks" tuvāk raksturo pazīmi – mantas iegūšanu un izšķērdēšanu.8
Bet tagad pievērsīsimies šī raksta pamatjautājumam – vai gadījumos, ja persona apzinājusies visus noziedzīga nodarījuma apstākļus, kuriem jābūt aptvertiem ar nodomu, princips "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības" darbojas neierobežoti?
Lai ilustrētu to, ka atbilde uz šo jautājumu nav tik viennozīmīga, pārdomām piemērs no tiesu prakses.
Lietā bija konstatēts, ka apsūdzētie pirms aizliegtās vielas iegādes un realizācijas mēģināja skaidrot iespējamo kriminālatbildības risku, saņemot no valsts iestādes atbildi, ka konkrētā viela aizliegto vielu sarakstā nav iekļauta. Neraugoties uz to, apsūdzētie notiesāti par KL 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, piemērojot brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem.
Vienā no kasācijas sūdzībām bija norādīts: "Apelācijas instances tiesa, izvērtējot noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi, nepamatoti secinājusi, ka ziņu ievākšana Veselības ministrijas Zāļu valsts aģentūrā pirms metilēndioksipirovalerona iegādāšanās un vēlāk, realizējot šo vielu, kā arī kases čeku izsniegšana nevar būt par pietiekamu pamatu, lai secinātu, ka viņa darbībās nav inkriminētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses. [..] Ievērojot to, ka Veselības ministrijas Zāļu valsts aģentūra ir valsts pārvaldes pakļautībā esoša institūcija, kuras uzdevums ir veikt zāļu un ķīmisko vielu aprites kontroli atbilstoši likumam "Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību", tās izziņa par to, ka metilēndioksipirovalerons nav iekļauts aizliegto vielu sarakstā, apsūdzētā ieskatā, atzīstama par pietiekamu, lai secinātu, ka šīs vielas tirdzniecība ir atļauta."
Kasācijas instances tiesa notiesājošo spriedumu atstāja negrozītu, norādot tālāk minēto: "Apelācijas instances tiesa pamatoti konstatējusi apsūdzēto [..] darbībās KL 253.1 panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva subjektīvo pusi. Apsūdzēto un aizstāvja apgalvojumi kasācijas sūdzībās par to, ka apsūdzētie nezināja un viņiem nevajadzēja zināt, ka darbības ar metilēndioksipirovaleronu ir aizliegtas, nevar būt par pietiekamu pamatu, lai atzītu, ka apsūdzēto darbībās nav inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes