ŽURNĀLS Numura tēma

Mūsdienās uzņēmēji nereti pēc juridiskās palīdzības vēršas pie zvērināta advokāta, bet ne vienmēr viņu pašu – uzņēmumu – rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai vērstos tiesā. Piemēram, persona novieto automašīnu maksas stāvvietā (tiek prezumēts, ka automašīnas īpašnieks ar uzņēmumu ir noslēdzis distances līgumu), bet neveic samaksu par to. Uzņēmuma rīcībā būs šīs automašīnas reģistrācijas numurs, bet ne ziņas par konkrētā transportlīdzekļa īpašnieku.

Atbilstoši Advokatūras likuma 48. pantam, sniedzot juridisko palīdzību, zvērināts advokāts ir tiesīgs vākt pierādījumus, arī pieprasot visus juridiskās palīdzības sniegšanai nepieciešamos dokumentus no valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī citām iestādēm, organizācijām un uzņēmējsabiedrībām (uzņēmumiem), kurām likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos ir jāizsniedz šie dokumenti vai to noraksti un jānodrošina advokātam iespēja iepazīties ar tiem.¹ Šī norma paredz advokāta tiesības iegūt informāciju, kas ir nepieciešama aizstāvamā tiesību nodrošināšanai. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 128. panta pirmo daļu un 128. panta otrās daļas 1.² punktu prasību ceļ, iesniedzot tiesā rakstveida prasības pieteikumu. Prasības pieteikumā norāda atbildētāja vārdu, uzvārdu, personas kodu, deklarēto dzīvesvietu un deklarācijā norādīto papildu adresi, bet, ja tās nav, – dzīvesvietu.²

Kā izriet no iepriekš minētajām tiesību normām, lai vērstos tiesā, piemēram, par distances līguma noteikumu nepildīšanu vai nodotu tās parādu ārpustiesas piedziņai, ir nepieciešams identificēt automašīnas īpašnieku un iegūt informāciju (personas datus) par to.