Gudrais mācās no citu kļūdām, muļķis – no savējām – vēsta visiem zināmais aforisms. To paturpinot, neizbēgams ir secinājums, ka gudrais mācās arī no citu sasniegumiem. Tieši tādēļ, piemēram, tik aktuāla ir dažādu inovāciju aizsardzība un cīņa pret rūpniecisko spiegošanu.
Tomēr ir lietas, kuras nevar noslēpt un tādēļ tās nav arī jāzog. Viena no tādām – katras valsts normatīvo aktu sistēma, kas, kā tas normāli pienākas būt, ir publiski pieejama šīs valsts iedzīvotājiem un, ņemot vērā informācijas laikmeta priekšrocības, līdz ar to arī faktiski visiem interesentiem ārpus šīs valsts. Turklāt parasti konkrētās valsts tiesiskās sistēmas darbinieki labprāt ir gatavi "eksportēt" savas zināšanas, daloties ar tām ar kolēģiem citās valstīs. Tādējādi Latvija un citas valstis, kas atbrīvojās no uzspiestajām padomju tiesībām, varēja samērā ātri reformēt savu tiesisko sistēmu un izveidot arī pilnīgi jaunas tiesību nozares, kādas totalitārisms nepazīst, piemēram, administratīvā procesa tiesības, tās gandrīz pilnībā "aizņemoties" no Vācijas plaši izstrādātā normatīvā regulējuma un doktrīnas. Savukārt šobrīd jau Latvijas eksperti sniedz savus padomus valstīm, kas reformu procesā nav tik tālu tikušas, piemēram, Moldāvijai un Gruzijai.
Turklāt zināšanu "aizņemšanos" no citiem var izmantot arī tad, kad lielākās reformas jau ir aiz muguras un motīvs pavisam cits – racionāla resursu taupīšana. Tā, piemēram, rīkojas Igaunija, kura, apzinādamies, ka valsts ir neliela un juristu skaits ir ierobežots, ir atklāti definējusi, ka neuzskata par lietderīgu ar saviem spēkiem no jauna izgudrot visus velosipēdus, t.i., radīt katras specifiskās tiesību apakšnozares regulējumu, tādēļ vajadzības gadījumā "pieslēdzas" daudz lielākai Vācijas tiesiskajai sistēmai un nekautrējoties pārņem tās izstrādāto pieredzi un kopē tās normatīvos aktus. Konkrēti Vācijas izvēle tiek pamatota ar tiesiskās sistēmas radniecību (kontinentālo tiesību loks) un gadsimtiem ilgo ciešo vēsturisko saikni (abi argumenti tikpat labi attiecināmi uz Latvijas tiesisko sistēmu).
Arī Latvija bez šaubām ir daudz mācījusies no citu valstu labās prakses un turpina to darīt, taču šoreiz gribētos vērst uzmanību uz iespēju pārņemt ne tikai normatīvā regulējuma paraugus, bet arī nobriedušas demokrātiskas valsts juristu uzvedības modeļus.
Piemēram, jau minētajā Vācijā aizejošais 18. Bundestāgs šī gada pavasarī veica apjomīgus grozījumus daudzos likumos ar mērķi efektivizēt kriminālprocesu (latviešu juristam interesants varētu likties jau pats nosaukums – "Likums efektīvākam un praksē noderīgākam kriminālprocesa regulējumam", kā arī fakts, ka ar šo vienu likumu, ņemot vērā tajā definētos mērķus, tiek grozītas ne vien Kriminālprocesa likuma, bet arī daudzu citu likumu normas, tātad visa reforma atspoguļota vienā normatīvajā aktā). Tomēr tiesību piemērotāji likumdevēja rīcību uzskatīja par nepietiekamu un dažviet arī par neveiksmīgu, tādēļ ļoti drīz pēc likuma izsludināšanas kopā pulcējās plašs kriminālprocesa praktiķu skaits – 80 Vācijas dažādu tiesu priekšsēdētāji un autoritatīvi tiesneši, izstrādājot 12 punktu plānu kriminālprocesa tālākai uzlabošanai. Tiesnešu mērķis – iesniegt savus praksē pamatotos priekšlikumus topošajai 19. Bundestāga koalīcijai, lai tie tiktu iekļauti jaunās valdības darba plānā turpmākajiem četriem gadiem. Vācu prese šo iniciatīvu dēvē par tiesnešu "ofensīvu" pret likumdevēju un slavē juristus par atbildīgu pilsonisku pozīciju.
Kurš gan cits, ja ne tiesnesis var vislabāk definēt trūkumus paša vadītajos tiesu procesos. Vācijas tiesnešu iniciatīva rāda, ka tiesām nav jābūt tikai likumu piemērotājām, tām ir jādalās savos uzskatos ar likumdevēju un izpildvaru un šāds valsts varas zaru dialogs ir ļoti nozīmīgs un likuma varu stiprinošs.