ŽURNĀLS Atsaucoties uz publicēto

Paldies par komentāru. Komentārus lasa, ja tie ir par lietu, nav "ad hominem" un visādi citādi ir saturiski labi :)
Diemžēl manam viedoklim bija ierobežojumi gan apjomā, gan laikā un prasītos vēl dziļāku pieeju un izpēti. Domājams, ka lielākā daļa lasītāju/juristu īsti neapzinās, kādu ietekmi šāds lēmums var atstāt uz turpmāko.
Ja ar šo lēmumu būtu konstatēts, ka ir bijis formāls pārkāpums (nepaziņošana, nav motivācijas), varētu saprast, bet ar nolēmumu tiek grozīta visa izsoļu veikšanas jēga. Un ja piekrītam AT nostājai, tad likums būtu jāgroza. Šeit mēs redzam klasisku gadījumu, kad ir aizskartas kāda atsevišķa indivīda tiesības/intereses un ir jāreaģē (apakšā lietā ir "shēma" un kā jau rakstīju, tādā ziņā AT nolēmums ir taisnīgs), bet iznākums ir tāds, kāds tas ir.
Jāpiekrīt ir "Viedoklis" komentāram, ka savas tiesības ir jārealizē aktīvi. Pēc eošās informācijas "apkrāptais" zināja par piedziņas vēršanu un izsoles organizēšanu - tad kāpēc nereaģēja? Kāpēc uzreiz negriezās tiesā ar lugumu apturēt izpildu darbības vai ĢP iesniegt protestu?
Un, protams, fascinē šī nostāja - ka izsole ir riska pirkums. Jau Satversmes tiesa pauda ko līdzīgu (jautājumā par īres līgumu saistošo spēku) un tad jau es rakstīju, ka nevar tiesa paust šādu viedokli. Jā, izsole ir riska pirkums, bet spēles noteikumiem ir jābūt saprotamiem un skaidriem (kā minēts manā viedoklī JV - tas ietekmē novērtējumu un riska apzināšanos).
Pēc šādiem tiesu nolēmumiem es vienmēr uzdodu jautājumu - kāpēc tiesa nevar pateikt, ka jā, mēs te domājam tā un tā (lai aizsargātu personas intereses), bet secinājumā pateikt - te ir problēma, likumdevējam būtu jārīkojas (jāgroza CPL, jāsabalansē CPL un ZGL normas utml.)?
Es ļoti ceru, ka tiesneši lasa gan viedokli, gan komentārus un ieklausās... kaut nedaudz...
P.S. par Jūsu P.S. ieintriģējāt :)

Jā, vēlreiz pilnībā Jums piekrītu.
Šim AT lēmumam ir liela nozīme. Tas tiešā veidā attiecas arī uz maksātnespējas procesos rīkotajām izsolēm. Negribētu kā maksātnespējas procesa administrators saskarties ar šādu situāciju izsolēs. Kas vispār šādu īpašumu iekārotu un kā tādu varētu pārdot? Cik ilgā laikā?
Pārsteidz arī tas, ka nupat, pirms gada, tiesnešiem tika mācīts kā jārīkojas šādos gadījumos, šis materiāls tika ievietots www.tiesas.lv, bet, kad praksē pēc šiem ieteikumiem tiesneši un citas personas, piem., ZTI, sāka šādi rīkoties un piemērot šādu praksi, tad nepaiet ne gads un jau protests iesniegts un AT nolemj, ka tas ir nepareizi. Tas liek uzdot vairākus jautājumus. Vai tiesu sistēmā kaut kas vispār ir stabils, noteikts, paredzams (vismaz kādu laiku), vai nē? Ja tomēr AT šādu pastāvošo tiesu praksi atzina par nepareizu, tad nesekoja analīze, kas tieši iepriekšējā tiesu praksē bija nepareizs, kādas tiesību normas tika nepareizi piemērotas, kādu pušu intereses tika nepamatoti aizskartas un kāpēc? Vai ar nupat pieņemto AT lēmumu ir atrisinātas visas problēmas, vai visu pušu intereses ir sabalansētas? Nekā tāda. AT nolēma un viss. Vai AT vispār zināja par pastāvošo tiesu praksi un norādēm tiesnešiem, kas tika oficiāli publicētas tiesu mājaslapā?
Piekrītu arī par īres līgumiem. Nevaru sagaidīt, kad šis murgs beigsies, kad tiks pieņemtas attiecīgas tiesību normas. Man nav saprotams, kādēļ mūsu valstī īrniekiem ir daudz lielākas tiesības par izīrētājiem, kādēļ īrniekiem ir daudz lielākas tiesības par jaunajiem īpašniekiem/n/ī ieguvējiem. Tiesiskajām attiecībām ir jābūt sabalansētām. Kādēļ izīrētāji negribīgi slēdz īres līgumus ar īrniekiem un atiecīgi arī nemaksā IIN? Tādēļ, ka īres maksas nesamaksas gadījumā īrnieku varēs ārā dabūt tikai ar tiesas nolēmumu. Un pēc cik gadiem?
Par Satversmes tiesu jāsaka, ka nākas dažreiz vilties...