ŽURNĀLS Tiesību politika

Tiešām. Lietu skatīja Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Gunārs Kusiņš, Sanita Osipova, Daiga Rezevska un Ineta Ziemele.

No 5 tiesnešiem tikai viens (Laviņš) ar privāttiesību bekgraundu. Lai gan arī viņš, ja nemaldos, ir sācis kā administratīvais tiesnesis. Izskatās, ka ir pārliecinājis pārējos par sava viedokļa pareizību, kurš ir mazākuma viedoklis privāttiesību ekspertu vidū un arī tiesu praksē.

Kā būtu ar policiju, kura arī tika iesaistīta šajā lietā? vai šī tiesībsargājošā iestāde varēja ātri un savlaicīgi palīdzēt cilvēkam, kas cietis nozieguma rezultātā?

Laikam atkal nostrādāja "resoriskā solidaritāte", kas īstenībā nozīmē valsts vara pret valsts iedzīvotājiem. Skumji, bet fakts, ka tas arī ir viens no iemesliem sabiedrības totālai neuzticībai tiesu varai.

Varbūt reiz pietiek gaudot un smilkstēt par zagļiem, slikto valsti utt.? Ja nevarat piedalīties diskusijā konstruktīvi - ar domam, argumentiem PAR TĒMU, tad varbūt labāk profesionālajā forumā būtu paklusēt un doties riet uz delfiem vai tvnetu?...

Kādiem tieši argumentiem VĒL bija jābūt spriedumā?

Ja Satversmes spriedums nav minēts ne apgabaltiesa spriedumā, ne kasācijas sūdzībā, tad šiem argumentiem nevajadzēja būt Senāta spriedumā. Tiesai jāizvērtē konkrētajā lietā izmantotie argumenti, nevis visi teorētiski iespējamie argumenti.

Iura novit curia jeb the court knows the law!

Tad jau civillietu Senātam pie reizes vajadzēja argumentēt, kāpēc tas nav piemērojis katru no Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma pantiem. Papildus Senātam vajadzētu pamatot, kāpēc šajā lietā nav piemērojamas Sēklu un šķirņu aprites likuma normas; ja reiz "tiesa zina likumus". Iura novit curia nenozīmē, ka tiesai spriedumā ir jāizvērtē visas esošās tiesību normas. Ja puses vai zemākas instances tiesa nav atsaukusies uz attiecīgo tiesību normu (arī normu, par kuru Satversmes tiesas ir taisījusi spriedumu) kā strīdus izšķiršanas normu, tad Senātam kā tiesību tiesai nav jāsniedz interpretācija par tiesību normu, kas nav piemērojama konkrētā strīdus pareizā izšķiršanā.

Tad jau civillietu Senātam pie reizes vajadzēja argumentēt, kāpēc tas nav piemērojis katru no Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma pantiem. Papildus Senātam vajadzētu pamatot, kāpēc šajā lietā nav piemērojamas Sēklu un šķirņu aprites likuma normas; ja reiz "tiesa zina likumus". Iura novit curia nenozīmē, ka tiesai spriedumā ir jāizvērtē visas esošās tiesību normas. Ja puses vai zemākas instances tiesa nav atsaukusies uz attiecīgo tiesību normu (arī normu, par kuru Satversmes tiesas ir taisījusi spriedumu) kā strīdus izšķiršanas normu, tad Senātam kā tiesību tiesai nav jāsniedz interpretācija par tiesību normu, kas nav piemērojama konkrētā strīdus pareizā izšķiršanā.

Tad jau civillietu Senātam pie reizes vajadzēja argumentēt, kāpēc tas nav piemērojis katru no Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma pantiem. Papildus Senātam vajadzētu pamatot, kāpēc šajā lietā nav piemērojamas Sēklu un šķirņu aprites likuma normas; ja reiz "tiesa zina likumus". Iura novit curia nenozīmē, ka tiesai spriedumā ir jāizvērtē visas esošās tiesību normas. Ja puses vai zemākas instances tiesa nav atsaukusies uz attiecīgo tiesību normu (arī normu, par kuru Satversmes tiesas ir taisījusi spriedumu) kā strīdus izšķiršanas normu, tad Senātam kā tiesību tiesai nav jāsniedz interpretācija par tiesību normu, kas nav piemērojama konkrētā strīdus pareizā izšķiršanā.

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta otrajai daļai Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Neatkarīgi no tā, vai tas pieminēts apgabaltiesas spriedumā vai kasācijas sūdzībā. Jūsu raksturotā tiesas pašierobežosānās noved pie tiesiskuma principa pārkāpuma.

Konkrētais Satversmes tiesas spriedums bija “Par Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās daļas un 360. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105. pantam”; minētās KPL normas regulē jautājumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas kriminālprocesa laikā.
Un tagad lūdzu argumentus par attiecīgo Kriminālprocesa likuma normu interpretācijas piemērošanu konkrētajā CIVILPROCESĀ.

Satversmes tiesa vērtēja un interpretēja KPL normas, bet par civiltiesību regulējumu izteicās obiter dictum. Kādā mērā Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa attiecas uz obiter dictum atziņām?
Cits aspekts, kas minēts relīzē, ir, ka saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu civilprocesam un kriminālprocesam ir dažādi priekšmeti, principi, kā arī šajos procesos vērtē atšķirīgas tiesiskās attiecības. Augstākā tiesa arī neatkarīgi no kriminālprocesa pieņēma savu lēmumu, sekojot Satversmes tiesas atziņām.
Civilprocesā tiesa nevar konstatēt noziedzīga nodarījuma faktu, jo šādā veidā var tikt pārkāptas Satversmē nostiprinātās garantijas, piemēram, nevainīguma prezumpcija. Tiesa var izvērtēt tikai gadījuma civiltiesiskos aspektus civilprocesā, kas arī tika darīts.
Augstākās tiesas lietā pirmajā instancē prasība celta 2007.gadā, kā arī tiesvedība bija apturēta uz kādu laiku. Ir kāds maksimālais gaidīšanas laiks, lai civilprocesā varētu izspriest civiltiesiskos jautājumus? Kas būs, ja kriminālprocesā nekāds gala lēmums vai lēmums par mantu tā arī netiks pieņemts? Vai tas nebūs tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums, ka gadiem ilgi personas gaida, gaida un neko nesagaida kriminālprocesā, kā arī civillieta netiek izskatīta?

Vai Kristīne saprastu Jūsu komentāru, pat ja lasītu to 10 reizes??? Vai viņai paliktu vieglāk šķirties no rupji - ar valsts amatpersonu palīdzību - izkrāptā senču īpašuma, redzot un novērtējot mūsu dižgaru -dižjuristu un visaugstāko taisnīguma soģu milzīgo viedumu un prasmi rotaļāties ar pašradītajiem pantiem un paragrāfiem un citēt latīņu teicienus vietā un nevietā, gūstot garīgo (iespējams- pat fizisko) orgasmu, bet ne nieka nebēdājot, ka sabiedrība šo valsti sen vairs neuzskata par taisnīgu!

Kopš kuriem laikiem civiltiesiskā kārtībā nevar konstatēt, ka darījums ir noticis uz viltotu dokumentu pamata? Ja tiesai par to bija kādas šaubas, tad vajadzēja apturēt lietu līdz nolēmumam krimināllietā!