ŽURNĀLS Redaktora sleja

Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā. To var apgalvot vairāku iemeslu dēļ – tehnoloģiju attīstība, globalizācija, informācijas apmaiņas ātrums u.c. Taču kā būtiska īpatnība ir minams arī tas, ka mainās cilvēces kopīgie mērķi. Kā to rāda vēsture, vairākus tūkstošus gadu galvenās problēmas, ar ko cīnījās sabiedrība, bija bads, slimību epidēmijas un karš. Kāds varbūt iebildīs, ka arī šobrīd tās ir nozīmīgas problēmas, jo miers nav visā pasaulē, daudzviet pasaulē cilvēki cieš badu un cilvēci skar briesmīgas slimības. Tomēr, salīdzinot šo postažu apmēru un ietekmi uz cilvēku dzīvēm tuvākā un tālākā pagātnē, to iespaids ir ievērojami mazinājies un var pat apgalvot, ka cilvēce šīs parādības ir iemācījusies kontrolēt un ierobežot.

No cilvēces dienas kārtības noņemot šīs trīs problēmas, rodas jautājums, kas nāks vietā. Šeit ir daudz vietas fantāzijai, kam īpaši labu augsni veido pašreizējie zinātnes sasniegumi. Par cilvēces nākotni un nākotnes sabiedrībām sapņo un idejas izsaka daudzi – ir atrodami daudzi zinātniski un populārzinātniski raksti, kā arī zinātniskās fantastikas grāmatas, filmas un seriāli, kas apspēlē dažādas zinātnes, tehnoloģiju un attiecīgi arī sabiedrības attīstības scenārijus.

Interesantas ir izraēļu izcelsmes vēsturnieka Juvala Noa Harari (Yuval Noah Harari) tēzes¹ par to, ka cilvēces nākamie trīs mērķi būs šādi:

1) sasniegt nemirstību vai vismaz ievērojami pagarināt cilvēku dzīves ilgumu, vienlaikus parūpējoties arī par jaunības saglabāšanu;

2) sasniegt svētlaimi, talkā ņemot bioķīmiskus līdzekļus;

3) kļūt par supercilvēkiem, ar bioinžinierijas palīdzību attīstot un veidojot cilvēka bioloģiskos parametru, kā arī ar tehnoloģiskiem palīginstrumentiem piešķirot ķermenim papildu spējas.

Šie mērķi noteikti ir ambiciozi, pārgalvīgi un daudzos varētu pat izraisīt sašutumu. Tie nenoliedzami zināmā mērā nonāk pretrunās ar morāli un dabisko lietu kārtību. Tomēr šos mērķus autors ir identificējis, balstoties uz cilvēces vēstures pētījumiem, vērtībām un mūsdienu tendencēm, kas apstiprina, ka virzība uz šiem mērķiem notiek jau tagad. To lielā mērā ietekmē arī kapitālisms, kam ir nepieciešams, lai cilvēki visu laiku tiektos uz šīm vērtībām.

J.N. Harari gan mierina, ka šie trīs mērķi nav kaut kas tāds, ar ko 21. gadsimtā nodarbosies katrs kā indivīds, bet gan cilvēce kopumā. Tāpat viņš norāda, ka viņa izteiktās idejas ir tikai vēsturnieka pareģojums, kas ir balstīts uz cilvēces pagātnes pētījumiem un novērojumiem par pašreizējām cilvēces vērtībām. Tomēr viņš norāda, ka tiekšanās uz noteiktiem mērķiem nenozīmē to sasniegšanu, bet šie pareģojumi ir izteikti, lai par tiem diskutētu un pārdomātu cilvēces izvēles, kas tiek šobrīd izdarītas. Lai cik ambiciozas un neprātīgas šķistu iepriekš aprakstītās idejas, tās var būt tuvāk, nekā gribētos tam ticēt. Un, lai arī tie šobrīd ir tikai mērķi, tiekšanās uz tiem un to kaut vai daļēja sasniegšana būtiski ietekmēs sabiedrību, tās struktūru un organizāciju.