Ebreju izcelsmes jurists, politiķis un akadēmiķis Maksis Lazersons (krievu val. – Максим Яковлевич Лазерсон, angļu val. – Max Matthasia Laserson) bija spilgts Latvijas 20. gadsimta sākuma sabiedriskais darbinieks. Vēlākos emigrācijas gados viņš ar savu zinātnisko un akadēmisko darbību ieguva atpazīstamību arī starptautiskā līmenī un pamatoti būtu uzskatāms par vienu no prominentākajiem Latvijas inteliģences pārstāvjiem.
Lai gan M. Lazersona dzīves laikā Latvijas sabiedrībā nereti bija vērojamas antisemītiskas izpausmes, viņš bija lojāls Latvijas valsts idejai un iezīmēja nacionālo minoritāšu lomu neatkarīgas Latvijas valsts izveidē un parlamentārās sistēmas darbībā. M. Lazersons vienmēr uzsvēra, ka Latvijas perspektīvas ir plašākas un svarīgākas par šauri saprotamām latviešu interesēm1, tādējādi norādot, ka Latvija veidojas ne tikai no latviešiem kā pamatnācijas, bet arī etniskajām minoritātēm.
Dzīves gājums
Maksis Lazersons dzimis Jelgavā 1887. gada 1. februārī ebreju tirgotāju ģimenē. Maksis bija trešais dēls Paulīnes Lazersones un Jēkaba Zusmana Lazersona ģimenē, kas kopumā bija ļoti kupla – tajā bija seši dēli un četras meitas.2
Makša tēvs Jēkabs bija augstākās pakāpes tirgotājs I ģildē, un viņam bija atļauts dzīvot Pēterburgā. No Tobago viņš ieveda kafiju, garšvielas un tabaku.3 Viņš tika raksturots ne tikai kā veiksmīgs tirgotājs, bet arī kā dievbijīgs un mācīts vīrs, kurš varēja orientēt dēlu garīgas un intelektuālas attīstības virzienā.
Ģimenē ikdienā tika runāts vācu valodā, bet jau bērnībā tēvs iemācīja dēlam ebreju valodu. Vienlaikus ar ebreju valodu M. Lazersons apguva arī ētiku un sociālo filozofiju, kas veidoja viņa personību un individuālo pārliecību visu atlikušo dzīvi.4
Mācību gaitas M. Lazersons uzsāka Jelgavā (tolaik – Mītavā), kur 1905. gadā absolvēja reālskolu. 1906. gadā viņš uzsāka studijas Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru beidza 1911. gadā. Pēterburgas Universitātē viņš bija viens no labākajiem studentiem. Par izcilību studijās viņš 23 gadu vecumā saņēma arī Pēterburgas Universitātes sudraba medaļu.
1911. gadā M. Lazersons sāka strādāt par jurista palīgu Harkovā,5 bet līdztekus speciālās apmācībās Berlīnes un Heidelbergas universitātē apguva publiskās tiesības un tiesību teoriju.6 Pateicoties labajām vācu valodas zināšanām, M. Lazersonam bija iespēja tulkot pazīstamā profesora Jūlija Hačeka (Julius Hatschek, 1872–1926) darbu vispārīgajās valsts tiesībās (tulkojums tika izdots Rīgā 1913. gadā).7 Maģistrantūras studijās Tartu Universitātē M. Lazersons apguva konstitucionālo tiesību novirzienu, absolvējot universitāti 1916. gadā ar konstitucionālo tiesību maģistra grādu.
1916. gada sākumā M. Lazersons atgriezās Pēterburgā (tolaik – Petrogradā), kur tika ievēlēts par asistentu Petrogradas Psihoneiroloģiskajā institūtā, bet tā paša gada rudenī – par privātdocentu Petrogradas Universitātē, kur bija mācībspēka statusā četrus gadus. Dažus gadus vēlāk viņš tika ievēlēts par tiesību teorijas profesoru Petrogradas Tautsaimniecības institūtā.8
Petrogradas Universitātē M. Lazersons kā jaunākais kolēģis strādāja kopā ar viņa izcilo mentoru un skolotāju Leonu Petražicki (Leon Petrażycki, 1867–1931), uz kura idejām savos darbos M. Lazersons daudz atsaucās līdz pat mūža nogalei. L. Petražickis fundamentāli ietekmēja M. Lazersona pārliecību, ka likums nav tikai juridisks, bet arī sociāls fenomens, kas jāaplūko socioloģiskā un psiholoģiskā dimensijā. Tas ļāva M. Lazersonam tapt par sociālu zinātnieku ar plašu skatījumu.9
Turklāt L. Petražicka ietekme bija vērojama arī vēl kādā citā aspektā. Viņš bija aktīvs liberāli orientēts Krievijas Domes loceklis, kurš pat kādu laiku bija ieslodzīts cietumā sakarā ar viņa spēcīgajiem protestiem pret carisko pārvaldi. L. Petražickis mudināja savu jaunāko kolēģi iet tālāk par kluso un nekaitīgo Katheder-Sozialismus (burtiskā tulkojumā no vācu val. – katedras sociālisms)10 ceļu. L. Petražickis palīdzēja M. Lazersonam saskatīt liberālo alternatīvu pastāvošajam autoritārajam režīmam.11
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā M. Lazersons ar L. Petražicka atbalstu kļuva par Krievijas Iekšlietu ministrijas Mazākuma tautību departamenta vicedirektoru. Šajā laikā M. Lazersona vadībā Krievijā tika veiktas iestrādes arī autonomijas piešķiršanai Latvijai un Igaunijai, par ko viņš saņēma atzinīgu novērtējumu vēlākos gados.
M. Lazersona pirmās laulības bija ar Polīnu Lazersoni (Polina Laserson, dzim. Resman), un 1919. gadā Petrogradā Lazersonu ģimenē piedzima vienīgā atvase – dēls Eliezers Lazersons. Nevarot paciest boļševiku režīmu un vienlaikus ar interesi vērojot Latvijas valsts izveidi, 1920.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes