ŽURNĀLS Tiesību politika

Seskis, juriskonsults pašvaldībā, gadu ļoti daudz, saskaitīt nevar, jo tad, kad Seskis piedzima, cilvēki vēl nebija iemācījušies skaitīt laiku.
Ienākumi 800 eiro uz ķepiņas, klāt bonuss - pašvaldības zaudētajās lietās jāmaksā piedzītās summas un tiesas izdevumi no savas kabatas.
Seska lietvedībā lietas par zaudējumu piedziņu no pašvaldības aptuveni 2 000 000 eiro apjomā.
Stājies spēkā spriedums par 80 000 eiro piedziņu no pašvaldības, vienlaikus Seska medicīnas dokumentos izdarīta atzīme par aizliegumu pārdot, dāvināt, ieķīlāt vai kā citādi atsavināt nieres bez pašvaldības rakstiskas piekrišanas.
Darbu mainīt Seskis nevar, jo iepriekš strādāja tiesā, kur ar tiesas nolēmumu tika nosūtīts sabiedriskajos darbos uz pašvaldību, uz nenoteiktu laiku.

Pilnīgi pievienojos kolēģim. Minētais pilnīgi atbilst tirgum.

Jurists, 25 gadi, Maģistrs no LU.
Bakalaurs 3.gadā 925 uz rokas, + prēmijas.
Maģistra pēdējie gadi līdz 1250, + prēmijas.
Tagad darbs lielā privātā uzņēmumā: 1550 uz rokas, + prēmijas.

Kursabiedrs Nr.1, ZAB līdz 1500 uz rokas, + prēmijas. Pēc palīga statusa attiecīgi vēl vairāk.
Draugs Nr.2, maģistra pēdējais gads - uzņēmumā 1200 uz rokas, + prēmijas.
+ Neskaitāmi citi kursabiedri advokātu birojos un uzņēmumos, kuri sevišķi neatšķiras no iepriekš minētā.

Par vecākiem kolēģiem ZAB nemaz nerunāsim. Turklāt pēc pāris gadiem ZAB iespējas paveras tikai plašākas. Protams, sabalansēt, piemēram, ZAB ar privāto dzīvi ir grūtāk.

Tiesneša un prokurora darbs ir profesionāļa aicinājums un izaicinājums, tāpēc neizprotama ir vēlme šo aicinājumu izmērīt naudas vienībās. Ja speciālists ir nopietni izvēlējies prokurora vai tiesneša karjeru, diezin vai viņu interesēs atalgojuma apmērs.

Neizprotama ir "aicinājuma" piesiešana tikai vienam amatam. Mans aicinājums ir būt iespējami labākajam juristam tajā jomā, kuru es esmu izvēlējies. Es labprātāk izvēlētos nozari, kura man ir tuvāka sirdij un es sniegtu lielāku ieguldījumu sabiedrības attīstībai, taču tā dēļ es neplānoju dzīvot divas reizes sliktāk. Katrā darbā ir iespējams atrast kaut ko patiesi interesantu, taču dažos darbos interesantā ir nedaudz vairāk.

Turklāt man ir jādomā ne tikai par mani un manu aicinājumu. Man ir jādomā arī par vecākiem, kurus man, visticamāk, nāksies uzturēt mazo pensiju dēļ, kā arī maniem bērniem, kuriem būs jānodrošina iespējami labākā izglītība vai citas iespējas. Atvainojiet, bet tie, kuri strādā pēc aicinājum, visticamāk, neapzinās savas iespējas vai ir vienkārši bezatbildīgi pret savu ģimeni. Tikai ļoti retais kādā maz apmaksātā darbā saskata tik lielu aicinājumu, ka ir gatavs pret to iemainīt savu un ģimenes labklājību.

Pamatota argumentācija no praktiska cilvēka skatupunkta, piekrītu! Laikam esam dažādu paaudžu cilvēki, skolā mācījos laikā, kad jaunatnes ideāls bija Pāvels Korčagins no N.Ostrovska romāna „Kā rūdījās tērauds". Tādējādi mums tika ieaudzināts, ka cilvēks kalpo sabiedrībai, bieži ziedojot savu privāto dzīvi, materiālo labklājību, veselību un pat dzīvību. Pāvels Korčagins ziedoja visu iepriekšminēto ar mirdzošām acīm un entuziasmu, neprasot par to atalgojumu, atzinību vai pateicību. Tiesnesis ir profesionāls speciālists, kurš savu mūžu ziedo taisnīguma izplatīšanai, tiesiskuma un likuma autoritātes nostiprināšanai. Ja tiesnesim vai prokuroram ir privātā dzīve, nekustamais īpašums, citas materiālas intereses, viņš nevar nodrošinot tiesas neatkarību, jo ir atkarīgs no sabiedrības saņemtā atalgojuma apmēra ziņā. Protams, atalgojums ir jāsaņem, bet tā apmēram nebūtu jāpārsniedz minimālā izdzīvošanas standarta griestus.

Beidzot sapratu - zem nika Kārlis ir paslēpies Seskis,kurš atkal mūs te troļļo.

Kārlis, dārgais, tie laiki jau sen prom - PSRS ir kritusi. Tev sasaldēja kaut kur, kamēr atrada zāles Tavai kaitei? Kur tu esi bijis visu laiku? Mūsdienās mums ir vērtības - mēs arī vērtējam cilvēka darbu un fakts, ka cilvēks strādā pēc aicinājuma, taču uzskatām, ka nebūtu taisnīgi cilvēkam prasīt strādāt bez atalgojuma un ticam arī, ka privāts īpašums ir nepieciešams, lai nodrošinātu katra cilvēka labklājību. Mūsdienās vairs neeksistē pretstats starp kalpošanu sabiedrībai un peļņas gūšanu. Tavā sociālā ciņa ir iebalzamēta kopā ar Tavu varoni sarkanajā laukumā. Pasteidzies, ja gribi apciemot! Klīst baumas, ka pavisam drīz tas, kuru cilvēki iecēla par dievību apraks kopā ar tiem, ko pats nogalināja. Izradās, ka ja tērauds ir attraipīts ar asinīm tas arī sarūsē…

Diskutējams temats! Pieļauju, ka cilvēks nevar dot sabiedrībai savu laiku, ziņāšanas, prasmes, darbu, un vienlaikus kaut ko saņemt pretī virs tā, kas nepieciešams izdzīvošanai. Tad tā vairs nav kalpošana sabiedrībai, bet tāda neveikla koķetērija bez pašaizliedzības faktora. Tiesnesis vai prokurors taču saprot, ka tā nauda, ko viņi saņem atalgojumā, nekrīt no gaisa. Nauda ir resurss, ko var iegūt, tikai atņemot kādam citam, visbiežāk mazāk aizsargātajam. Kā tiesnesis var spriest taisnīgu tiesu, ja saņem algu, kuras apmēru veido slimniekam atņemtā nauda ārstēšanai vai raudošai mātei atņemtie līdzekļi badā izdēdējuša bērna pabarošanai? Tāpēc tiesneša vai prokurora atalgojums būtu aprēķināms, lai pēc iespējas mazāk skartu budžeta resursus - nepieciešamā summa pārtikai, drēbēm, rēķiniem, 9 kv.m. (PSRS aprēķins) dzīvojamās telpas īrei. Profesionālis, kurš kalpo ideāliem, piekritīs strādāt par šādu atalgojumu. Vēl par atalgojumu citēšu sava priekšnieka vārdus: „Ar 2000 eiro algu var izdzīvot katrs nejēga, bet lai izdzīvotu ar 200 eiro algu, nepieciešamas zināšanas, prasmes un pieredze. Un mani ir vajadzīgi darbinieki ar zināšanām, prasmēm un pieredzi".

Kārlis tiešām ir Seskis! Kārlis to nedomā nopietni. Kārlis mūs labdabīgi troļļo.

Kārli, es tev novēlu, lai tavas lietas iztiesā tiesneši, kuri nonākuši amatā pēc aicinājuma, t.i. tāpēc, ka dikti grib tiesāt par katru cenu, nevis tāpēc, ka tie ir labākie profesionāļi juristu tirgū...

Jurčik, no Jūsu komentāra teksta izriet, ka labākie profesionāļi strādās par augstāku atalgojumu, tāds ļoti kapitālistisks apgalvojums. Latvijā, par laimi, tas nedarbojas, un cilvēki savu profesiju izvēlas pēc aicinājuma, nedomājot par to, cik viņiem par to maksās. To spriežu no savas pieredzes - kad vajadzēja privatizācijas procesā atgūt māju ar zemi un sakārtot būvniecības dokumentāciju, iztērēju advokātiem tūkstošiem latu, kamēr beigu beigās visu nokārtoja tiesību zinātņu students par 150 latu atlīdzību. Tā kā profesionalitāti nevar mērīt naudā.

Kārli, bet vai tad mēs nedzīvojam kapitālismā? Protams, ka atlīdzībai ir nozīme. Jums, izskatās, nav jānodrošina ģimene, jāizaudzina un jāizglīto bērni, jāpalīdz vecākiem, kuri pensijā saņem 200 eur. Tas viss maksā naudu, un ne mazu naudu. MOSTIETIES, KĀRLI, TAS IR KAPITĀLISMS. Un kapitālismā katra tauta dabū tādu valsti, par kādu ir gatava maksāt...

He he he... laikam vienīga kapitālisma definīcijā, ko Kārlis ir izlasījis ir tā, ko var atrast Latvijas PSR mazajā enciklopēdijā

Kapitālisms nepatīk? Sarūgtināšu. Pat kompartijā cilvēki savulaik stājās ne tikai "pēc aicinājuma, nedomājot par to, cik viņiem par to maksās".

Tā jau var runāt par daudzām profesijām, piemēram, ārsta, skolotāja, zinātnieka aktiera u.c. Ko tad nevienam nemaksāt atbilstošu algu?

Cik saprotu, tad Jūs, Kārli, savā profesijā darbojaties bez jebkāda aicinājuma un saņemat milzīgu atalgojumu. „Laba loģika".