Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 115. pants noteic, ka valstij ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Satversmes tiesa, interpretējot šo tiesību normu, atzinusi, ka Latvijā tiesības dzīvot labvēlīgā vidē tiek atzītas kā cilvēktiesības, kas attiecīgi ir piemērojamas tieši un rada ikvienam subjektīvās tiesības prasīt tiesību dzīvot labvēlīgā vidē aizskāruma novēršanu tiesas ceļā.1
[1] Vienlaikus no šīs normas izriet arī valsts pienākums rūpēties un aizsargāt vidi sabiedrības (arī nākamo paaudžu) interesēs. Tas citastarp nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot un nodrošināt tādu ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanas un kontroles procesu, kas pēc iespējas efektīvāk ļauj īstenot vides aizsardzību. Atbilstoši vides tiesībās atzītajam piesardzības principam šim procesam jānodrošina tas, ka pirms vidi ietekmējošu darbību īstenošanas tiek veikts pienācīgs izvērtējums, kas citastarp ietver arī sabiedrības iesaistīšanu – efektīvu sabiedrības informēšanu, sabiedrības tiesības līdzdarboties (izteikt uz pietiekamu informāciju balstītu viedokli), kā arī tiesības iebilst pret iestāžu pieņemtiem vidi ietekmējošiem lēmumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes