Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā ir uzskaitītas Eiropas Savienības (ES) pamatvērtības – cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības. ES veido tādas valstis, kurām šīs vērtības ir kopīgas, kā arī citām Eiropas valstīm, kuras respektē LES paustās vērtības un ir apņēmības pilnas tās sekmēt, ir iespēja iesniegt pieteikumu kļūt par ES dalībvalsti. Lielākā ES paplašināšanās notika 2004. gadā, kad ES pievienojās arī Latvija. Pēc tam ES pievienojušās vēl trīs dalībvalstis – 2007. gadā Bulgārija un Rumānija un 2013. gadā arī Horvātija. Taču turpmāka ES paplašināšanās tuvākajā laikā visdrīzāk nenotiks. Uzsāktās sarunas ar trīs valstīm – Serbiju, Melnkalni un Turciju – ir iestrēgušas, bet sarunu uzsākšana ar kandidātvalstīm Albāniju un Ziemeļmaķedonijas Republiku ir atlikta. Iemesls tam ir gan apstākļi, kas saistīti ar attiecīgajām valstīm un situāciju tajās, gan arī esošo dalībvalstu starpā pastāvošā nevienprātība paplašināšanās jautājumos.
2019. gada 18. jūnijā notika Vispārējo lietu padomes sanāksme. Šī padome nosaka un pārrauga ES paplašināšanās procesu un pievienošanās sarunas, kā arī sniedz atzinumu par valsts pieteikumu dalībai ES. Visiem Vispārējo lietu padomē pieņemtajiem lēmumiem par kandidātvalstu progresa novērtējumu ir vajadzīga pilnīga 28 ES dalībvalstu vienprātība.
Pirms Vispārējo lietu padomes sanāksmes 14 ES dalībvalstu ārlietu ministri kopīgi paziņoja par nepieciešamību iestāšanās sarunas ar Albāniju un Ziemeļmaķedonijas Republiku uzsākt jau jūnijā. Paziņojums pamatots ar to, ka ir jāparāda ES nopietnā attieksme pret pievienošanās sarunām ar šīm valstīm, kā arī jāmotivē citas Balkānu reģiona valstis. Atbalstu sarunu uzsākšanai ar Albāniju un Ziemeļmaķedonijas Republiku pauda visas dalībvalstis, kas ES pievienojušās kopš 2004. gada, izņemot Rumāniju, kura prezidentūras dēļ saglabā neitralitāti, kā arī Itālija, Austrija un Malta. Tomēr zināma pretestība sarunu uzsākšanai ir no Vācijas, Francijas, Nīderlandes un Dānijas puses.
Pēc Vispārējo lietu padomes sanāksmes sarunas ar Ziemeļmaķedonijas Republiku ir apsolīts uzsākt 2019. gada oktobrī, kad arī Vācija ir apņēmusies veikt visas nepieciešamās procesuālās darbības parlamentā savas piekrišanas paušanai. Savukārt ar Albāniju sarunu uzsākšana varētu tikt atlikta vēl ilgāk. Tas ir saistīts ar Nīderlandes bažām par organizēto noziedzību un korupciju Albānijā. Turklāt pēc Vispārējo lietu padomes sanāksmes iezīmējies vēl lielāks paplašināšanās skepticisms. Sanāksmē uzsvērta nepieciešamība nodrošināt ES spējas saglabāt un veicināt sevis pašas attīstību, ieskaitot tās kapacitāti integrēt jaunas dalībvalstis. Tas sasaucas ar Francijas nostāju, ka ES nepieciešama iekšējā reforma pirms jebkādas turpmākas paplašināšanās.
Jānorāda, ka arī jau uzsāktās sarunas nevirzās uz priekšu. Pievienošanās sarunas ar Turciju de facto beidzās, kad Erdogans pēc apvērsuma mēģinājuma 2016. gada 15. jūlijā valstī nodibināja autoritāru režīmu, kam sekoja žurnālistu, akadēmiķu, politisko partiju locekļu, cilvēktiesību aizstāvju u.c. ieslodzīšana. Turklāt arī strīds par Turcijas gāzes ieguvi Kipras ekonomiskajā zonā varētu rezultēties jaunās sankcijās. Tāpat de facto ir izbeigtas arī sarunas ar Serbiju, kura atteikusies atzīt Kosovas neatkarību. Potenciālo dalībvalstu sarakstā ir vēl Bosnija un Hercegovina, kā arī Kosova, kurai tiek īstenots Stabilizācijas un asociācijas nolīgums, bet Vispārējo lietu padome šo abu valstu sakarā nepieņēma nekādus nozīmīgus lēmumus par turpmāko iestāšanās procesa virzību.
2003. gadā Eiropadomes sanāksmē tika apliecināta Eiropadomes apņēmība pilnībā atbalstīt Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvu. Šis atbalsts tika atkārtoti apstiprināts 2006. gada decembrī Eiropadomes sanāksmē, atzīstot, ka Rietumbalkānu nākotne ir Eiropas Savienībā. Tomēr šobrīd ES gatavība jaunu valstu uzņemšanai nav viennozīmīga, kā arī šīm valstīm pilnībā neizdodas pārliecināt par to, ka tās spēj pieņemt un īstenot LES 2. pantā noteiktās ES pamatvērtības. Tāpēc iestāšanās ES process potenciālajām jaunajām dalībvalstīm var izrādīties ilgs un grūts.