Apdraudētu sugu aizsardzība mūsdienās ir pašsaprotama, ņemot vērā straujo sugu skaitu samazināšanos pasaulē. Skaidrs, ka šīs sugas ir jāaizsargā, lai nodrošinātu bioloģisko daudzveidību un pasargātu tās no izmiršanas, kā arī arī tādēļ, ka tas nodrošina Zemes kopējās ekosistēmas balansu. Līdz ar to piesardzīgi jāraugās uz gadījumiem, kad tiek iegūtas sugas, kuru īpatņi vairs nav sastopami lielā skaitā, jo dažkārt šāda ieguve nav atļauta nekādos apstākļos. Tādēļ šajā rakstā aplūkots strīdīgais jautājums par to, kādos gadījumos apdraudētu migrējošu sugu ieguve tomēr ir pieļaujama.
Tiesības izmantot dabas resursus
Valstu tiesības lietot un izmantot resursus, kas atrodas to jurisdikcijā, ir viens no starptautisko publisko tiesību pamatprincipiem,1 ko ANO Starptautiskā tiesa ir atzinusi par paražu tiesībām.2 Šīs tiesības izriet no valsts kā suverēna tiesībām un varu pār tās rīcībā esošajiem resursiem, tai skaitā dabas resursiem. Tādējādi arī vienas no vadošajām ir suverēna tiesības iegūt īpašumā, lietot, izmantot, regulēt un nacionalizēt dabas resursus.
Valstij ir teju absolūtas tiesības attiecībā uz tās rīcībā esošiem dabas resursiem, taču situācija atšķiras attiecībā uz dabas resursiem, kas vairākām valstīm ir kopīgi.3 Lai gan pieeja dabas resursiem un to izmantošana ir teritoriālās suverenitātes būtiska sastāvdaļa, valstu darbības ar šiem dabas resursiem nevar radīt kaitējumu citas valsts interesēm vai teritorijai, kas ir ārpus pirmās valsts jurisdikcijas.4
Līdz ar to ir svarīgi, lai jebkuru kopīgu resursu izmantošana pušu starpā notiktu taisnīgi (fair and equitable).5 ANO Starptautiskā tiesa ir norādījusi, ka taisnīgums kā juridisks koncepts tieši izriet no idejas par tiesiskumu.6 Tādējādi īpaši svarīgs jautājumos, kas skar vairāku valstu kopīgos dabas resursus, ir apstāklis, ka valstīm ir jāievēro visi starptautiskajās vides tiesībās nostiprinātie principi, proti, proporcionalitātes princips,7 pienākums konsultēties ar skarto pusi,8 vest pārrunas, priekšlaicīgi informēt par notiekošo,9 nepārtraukti uzraudzīt situāciju, kā arī veikt ietekmes uz vidi novērtējumu.10 Šo darbību izpilde veicina valstu kopīgo resursu taisnīgu un godīgu izmantošanu.11
Ievērojot minēto, var secināt, ka valstīm nenoliedzami ir tiesības izmantot tās rīcībā esošos dabas resursus, pat ja tie ir dalīti ar citām valstīm, tomēr vienlaikus valstij ir jāievēro īpaša piesardzība. Attiecīgajai valstij ne tikai jānodrošina tāda kopīgo dabas resursu izmantošana, kas pārmērīgi neierobežotu to valstu tiesības, ar kurām resurss tiek dalīts, bet arī jāizmanto tai pieejamie līdzekļi, lai noskaidrotu, vai šādas darbības nenodarīs pārrobežu vides kaitējumu šīm valstīm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes