ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Raksts ir turpinājums "Jurista Vārdā" (Nr. 37, 17.09.2019.) iepriekš publicētajam rakstam par Eiropas Savienības (turpmāk – ES) aģentūru izveides vēsturi un lomu ES, kurā tika atklāta ES aģentūru izveides vēsture, kā arī skaidrota aģentūru loma un funkcijas ES administrācijā kopumā.¹

Šajā rakstā autors vērtē konstitucionālos problēmjautājumus, kas ir saistīti ar izpildvaras pilnvaru nodošanu ES aģentūrām, konkrētāk, autors identificēs, kādi ierobežojumi attiecībā uz pilnvaru nodošanu ES aģentūrām izriet no Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) secinājumiem tādās lietās kā Meroni,² Romano³ un Short-selling.⁴

Vienlaikus ir jānorāda, ka šā raksta ierobežotā apjoma dēļ autors nepievērsīsies ES aģentūru izveides un pilnvarošanas juridiskā pamatojuma analīzei, ko autors ir izvērtējis darbā "Eiropas Savienības aģentūras, to izveidošana un pilnvarošana",⁵ bet gan koncentrēsies uz ES aģentūrām nodoto pilnvaru robežām.

Meroni lieta

Lai gan Meroni lieta tika izskatīta 1958. gadā, juridiskajā literatūrā ir atzīts,⁶ ka tā aizvien ir vadošais avots saistībā ar pilnvaru nodošanu ES aģentūrām. Tādēļ arī šajā darbā tiks vērtēti Meroni lietā tiesas izdarītie secinājumi un arī ģenerāladvokāta (turpmāk – ĢA) Karla Rēmera (Karl Roemer) paustais viedoklis.

Meroni lietā augstākā iestāde (šobrīd pielīdzināma Eiropas Komisijai – aut.) bija izveidojusi izlīdzināšanas sistēmu, kas noteica kārtību, kādā tiek aprēķināta maksa par melnajiem metāllūžņiem, kas importēti no trešajām valstīm. Nozīmīgi, ka augstākā iestāde šo izlīdzināšanas sistēmas ieviešanu bija uzticējusi divām privāto tiesību juridiskajām personām, kuras atradās Briselē, bija dibinātas saskaņā ar Beļģijas nacionālajiem likumiem un tika dēvētas par Briseles aģentūrām (Brussels Agencies).

Uzņēmums Meroni tiesā inter alia apstrīdēja augstākās iestādes lēmumu, ar kuru augstākā iestāde Briseles aģentūrām bija deleģējusi pilnvaras veikt finansiālas operācijas saistībā ar maksas aprēķināšanu par importētajiem metāllūžņiem. Meroni pārstāvji galvenokārt norādīja uz to, ka saskaņā ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma 8. pantu augstākā iestāde nebija tiesīga deleģēt savas pilnvaras citām institūcijām, ja tas nav tieši paredzēts Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumā.

ĢA Rēmers konstatēja, ka augstākā iestāde Briseles aģentūrām bija piešķīrusi tiesības noteikt iemaksu likmes apmēru par importētajiem metāllūžņiem. Turklāt Briseles aģentūras savus lēmumus par iemaksu likmes apmēru katram uzņēmumam varēja balstīt uz savu izvērtējumu par to, cik daudz melnos metāllūžņus katrs uzņēmums ir izmantojis. Ņemot vērā šos apstākļus, ĢA Rēmers secināja, ka pilnvaru nodošana Briseles aģentūrām ir pretrunā ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu. Savus secinājumus ĢA Rēmers balstīja uz to, ka, pirmkārt, augstākā iestāde ir ignorējusi Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumā paredzētās tiesiskās aizsardzības garantijas, kuras nav tikušas ievērotas, šādas pilnvaras nododot Briseles aģentūrām. Otrkārt, lai gan augstākās iestādes lēmumā Briseles aģentūrām nebija paredzētas tiesības veikt savus izvērtējumus, tās tik un tā tos veica,⁷ būtībā pārkāpjot tām piešķirtā pilnvarojuma robežas.

Arī EST tāpat kā ĢA Rēmers secināja, ka pilnvaru nodošana Briseles aģentūrām ir prettiesiska, tomēr tiesas un ĢA Rēmera motīvi ievērojami atšķīrās. Vispirms tiesa spriedumā konstatēja, ka ir notikusi pilnvaru nodošana.⁸ Tālāk tiesa konstatēja, ka Briseles aģentūrām ir nodotas plašākas pilnvaras nekā augstākajai iestādei Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumā ir paredzētas.⁹ EST atzina: ja tās pilnvaras, kas ir nodotas Briseles aģentūrām, būtu īstenojusi augstākā iestāde, tā būtu pakļauta vairākiem Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumā noteiktajiem ierobežojumiem,¹⁰ kuriem pēc pilnvaru nodošanas netika pakļautas Briseles aģentūras. Tādējādi EST vispirms secināja, ka neatkarīgi no tā, vai pilnvaru deleģēšana kā tāda ir pieļaujama, iestāde, kas deleģē pilnvaras, saņēmējiestādei nevar deleģēt pilnvaras, ko tā pati nav saņēmusi no Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma.¹¹ Šis secinājums bija par pamatu tam, lai atzītu, ka augstākās iestādes lēmums, ar kuru Briseles aģentūrām tika piešķirtas pilnvaras pieņemt lēmumus attiecībā uz importētajiem metāllūžņiem, ir jāanulē.

Zīmīgi, ka EST šajā lietā neaprobežojās tikai ar to, ka tā konstatēja vienu iemeslu, lai atceltu apstrīdēto lēmumu, bet gan turpināja izvērtēt arī citus nozīmīgus jautājumus saistībā ar pilnvaru nodošanu Briseles aģentūrām. EST spriedumā izvērtēja arī to, vai Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums per se pieļauj pilnvaru nodošanu Briseles aģentūrām.¹² EST norādīja, ka saskaņā ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu ir pieļaujama pilnvaru nodošana privātiem uzņēmumiem, lai sasniegtu Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma 3.