Juridiskajā literatūrā latviešu valodā, kur tiek skaidrota Eiropas Savienības (turpmāk – ES) institucionālā iekārta, ES aģentūras nav minētas vispār1 vai arī tās tiek minētas tikai vispārīgi,2 plašāk neskaidrojot un neanalizējot to lomu ES administratīvajā iekārtā. Tādēļ šajā rakstā autors atklās ES aģentūru izveides vēsturi, kā arī skaidros aģentūru lomu un funkcijas ES administrācijā kopumā. Tādā veidā cerot lasītājiem radīt vispārēju priekšstatu par to, kas ir ES aģentūras un kāda ir to loma un nozīme ES.
Savukārt nākamajā rakstā tiks analizēti konstitucionālie problēmjautājumi, kas ir saistīti ar izpildvaras pilnvaru nodošanu ES aģentūrām. Proti, tiks identificēti, kādi ierobežojumi attiecībā uz pilnvaru nodošanu ES aģentūrām izriet no Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) secinājumiem tādās lietās kā Meroni,3 Romano4 un Short-selling.5
Lai labāk izprastu, kas ir ES aģentūras un kāda ir to loma ES, vispirms ir jāapskata, kādēļ un kā tās tika izveidotas. Pēc tam rakstā tiks skaidrota juridiskā termina "aģentūra"6 nozīme, kā arī norādīts uz aģentūru savstarpējo iedalījumu un funkcijām.
Nepieciešamība izveidot ES aģentūras
Aģentūru izveide un darbība ES nav kaut kas jauns. Aģentūras ES tika izveidotas pakāpeniski un dažādos laika posmos,7 ko juridiskajā literatūrā dēvē arī par aģentūru izveides viļņiem.8 Pirmās aģentūras ES tika dibinātas 1975. gadā, kas arī tiek uzskatīts par pirmo aģentūru izveides vilni. Nākamais aģentūru izveides vilnis ES aizsākās ap 1990. gadu, kad tika izveidots ievērojams skaits aģentūru.9 Savukārt par aģentūru izveides trešo vilni uzskata laika posmu kopš 2000. gada, kad tika izveidotas tādas aģentūras kā, piemēram, Kopienas Augu šķirņu birojs (Community Plant Variety Office)10 un ES Tīklu un informācijas drošības aģentūra11 (European Union Agency for Network and Information Security). Tomēr tieši ES finanšu krīzes iespaidā, kas sākās 2008. gadā, radītās aģentūras, kā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (European Securities and Markets Authority),12 Eiropas Banku iestāde (European Banking Authority),13 Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (European Systemic Risk Board)14 un Vienotā noregulējuma valde (Single Resolution Board, turpmāk – SRB)15 ir tās, kurām ir piešķirtas visplašākās pilnvaras, tādējādi tiesību zinātnieku starpā raisot visskaļākās diskusijas par šīm aģentūrām piešķirtā pilnvarojuma robežām un tā atbilstību ES dibināšanas līgumiem (turpmāk – Līgumi).
Juridiskajā literatūrā šis aģentūru izveides un attīstības process ES tiek dēvēts par aģentifikāciju, proti, procesu, kurā ES aģentūras ieņem aizvien lielāku lomu ES administrācijā gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā nozīmē.16 Tomēr nozīmīgs ir jautājums, kādēļ ir nepieciešama šāda aģentūru izveidošana un ES aģentifikācija?
Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija), kas tās daudzo un dažādo pilnvaru dēļ likumdošanas, izpildvaras, administratīvos u.c. jautājumos17 tiek dēvēta par ES integrācijas virzītājspēku,18 norāda, ka aģentūras tiek izveidotas ļoti tehniskās un specifiskās jomās, kas prasa īpašas zināšanas, nepārtrauktību, atbildību un caurredzamību, tādējādi atvieglojot Komisijas darbu un padarot to daudz efektīvāku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes