Pagājušā gada izskaņā Latvijas publiskajā telpā plašu rezonansi raisīja tā dēvētā Coo Culte kleitu nomas lieta. Lai gan šobrīd tajā gala nolēmums jau ir stājies spēkā, aizvien ir neatbildēti jautājumi par atsevišķu normu vienveidīgu izpratni. Tādēļ autore ar šo rakstu vēlas aicināt uz plašāku diskusiju nolūkā veicināt intelektuālā īpašuma tiesību efektīvas aizsardzības uzlabošanu valstī.
Konkrētās lietas apstākļi un gaita
2019. gada 20. septembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieņēma spriedumu,1 ar kuru pašnodarbinātai personai tika uzlikts naudas sods par Coo Culte zīmola kleitu nelikumīgu nomu (turpmāk – pirmās instances spriedums). Spriedums bija stājies likumīgā spēkā.
Šis spriedums raisīja plašas un pat asas diskusijas sabiedrībā, tostarp juristu vidū. Galvenokārt neizpratne tika pausta par to, kādēļ personai, kura savā īpašumā likumīgi bija iegādājusies kleitas, tika aizliegts ar tām rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Publiskajā telpā, atsaucoties uz tobrīd spēkā esošā likuma "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm" 5. panta otro daļu, juristi skaidroja, ka preču zīmes īpašnieks nav tiesīgs aizliegt lietot preču zīmi saistībā ar precēm, kuras saimnieciskajā apritē Eiropas Ekonomikas zonā ar šo preču zīmi iekļāvis pats preču zīmes īpašnieks vai cita persona ar viņa piekrišanu. Proti, persona, iegādājoties oriģināli ražotu preci, var ar to turpmāk rīkoties pēc saviem ieskatiem bez papildu saskaņošanas ar preču zīmes īpašnieku.2 Tika pausti vēl arī tādi viedokļi – ja vien pastāvēja izņēmumi no likuma "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm" 5. panta otrās daļas, Coo Culte uzņēmumam3 bija jāvēršas tiesā civiltiesiskajā kārtā.4
Secīgi 2020. gada 20. janvārī Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors iesniedza protestu par pirmās instances tiesas spriedumu, kuru rakstveida procesā izskatīja Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija (turpmāk – tiesas kolēģija).
Protestā tika norādīts, ka, atzīstot pašnodarbināto personu par vainīgu administratīvā pārkāpumā, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.17 pantā, tiesa spriedumā nav norādījusi, kādas tieši likuma normas pārkāpums ir saskatāms tās rīcībā. Līdz ar to nepamatoti netika piemērots likuma "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm" 5. panta otrajā daļā noteiktais izņēmuma tiesību ierobežojums.
Turklāt par administratīvo pārkāpumu protokolā norādītajiem Autortiesību likuma 15. un 40. panta pārkāpumiem atbildība ir paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155.8 pantā, nevis 166.17 pantā. Turklāt ir atzīmējams, ka tādu pašu principu satur arī Autortiesību likuma 32. pants – tiesības izplatīt darbu beidzas ar brīdi, kad darbs pirmo reizi ticis pārdots vai citādi atsavināts Eiropas Savienībā, ja to izdarījis pats autors vai ja tas izdarīts ar viņa piekrišanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes