1. Kā šajos krīzes apstākļos funkcionē Satversme? Vai Latvijas valsts varas orgāni darbojas efektīvi, pietiekami savstarpēji koordinēti un spēj īstenot savas funkcijas? Ja ir redzamas kādas konkrētas problēmas, lūdzu, nosauciet tās.
Satversmes funkcionalitāti neredzu pamatu apšaubīt.
Ja sākotnējais darbs visos valsts varas orgānos par spīti sociālās distancēšanās aicinājumam turpinājās ierastā kārtībā, tad gadījums ar deputātu un koalīcijas sanāksmju locekli Kaimiņu bija lielisks tests iestāžu sagatavotībai. Ministru kabinets ne vien acumirklī pārslēdzās uz attālināto darbu, bet arī spēja to intensificēt, dubultojot sēžu skaitu nedēļā. Saeimas digitālā mazspēja pārsteidza. Saeimas darbā pielietotais neveiklais un laika ziņa izcili neefektīvais risinājums ne vien nenodrošina patiesi attālinātu darbu, bet arī apdraud deputātu drošību. Ir skaidrs, ka nopietnākas, cita rakstura krīzes situācijā tas pat nebūtu piemērojams. Glauni dienesta auto un atpalikusi IT sistēma ir apzināta, bet ziemeļvalstij neraksturīga izvēle.
2. Vai šī krīzes situācija liek domāt, ka būtu nepieciešami kādi institucionāli pārkārtojumi / Satversmes grozījumi / jauni normatīvo aktu veidi vai citi ilgtermiņa pasākumi, kas ļautu labāk pārvarēt šādas ārkārtējas situācijas?
Katra krīze ir lieliska iespēja gūt mācības, kas vairs nebūs izmantojamas. Domāju, ka tieši atziņa, cik dažādas mēdz būt krīzes, ir viena no šoreiz svarīgākajām. Varēja vērot, ka dažas amatpersonas neuztvēra atšķirību starp ekonomiska disbalansa radītu krīzi un neekonomisku iemeslu radītu ekonomisku krīzi. Reizēm tieši abstrahēšanās no iepriekšējā krīzē gūtās pieredzes ļauj atrast piemērotāko risinājumu konkrētai situācijai.
Normatīvie akti nav līdzeklis krīžu pārvarēšanai, bet domāju, ka vairākas politikas (sociālā politika, uzņēmējdarbības atbalsta politika, personas datu aizsardzība, imigrācijas politika, publisko iepirkumu politika un viennozīmīgi – nodokļu politika) ir jāpārvērtē no ātras un mērķtiecīgas rīcības pozīcijām ārkārtas situācijā, un tas acīmredzami rosinās arī normatīvā regulējuma pilnveidošanu. Attiecībā uz valststiesību pamatiem vienīgais vērā ņemamais jautājums, manuprāt, saistīts ar 81. panta atjaunošanu Satversmē.
3. Kā vērtējat priekšlikumu atjaunot Satversmes 81. pantu?
Viennozīmīgi pozitīvi, bet noteikti ne tā agrākajā versijā. Nevajag lolot ilūzijas, ka Saeima spēj konkurēt elastībā un reakcijas ātrumā ar Ministru kabinetu. Latvijā izpildvaras pilnvaras normatīvo aktu jaunradē ir ievērojami šaurākas nekā mūsu ziemeļu kaimiņvalstīs, tas atteicas gan uz Ministru kabinetu kā (vis)zemākā līmeņa vispārobligāto normatīvo aktu izdevēju, gan ortodoksāli šauro deleģējuma tulkojumu (īpaši senākos Satversmes tiesas spriedumos), gan pilnvarām ārkārtas apstākļos. Tas dod pamatu pieņēmumam, ka tieši izpildvaras funkciju ierobežota paplašināšana nedeformētu līdzsvaru starp likumdevēju un izpildvarām. Pieļauju, ka papildu līdzsvarojošs elements būtu Valsts prezidenta kontroles nostiprināšana pār 81. panta darbināšanu.
4. Vai līdz šim pieņemtie normatīvie akti ārkārtējās situācijas risināšanai vai to piemērošanas prakse rada kādas konkrētas bažas par nesamērīgiem cilvēktiesību ierobežojumiem?
Latvijā, manuprāt, nē.
5. Vai saredzat kādus krīzes laikā ieviestus risinājumus (normatīvo regulējumu, institūciju darba organizāciju vai citu pieredzi), kas ir tik veiksmīgi, lai tos paturētu arī pēc krīzes, situācijai normalizējoties?
Attālinātā darba efektivitāte daudzās jomās ir praksē atspēkojusi agrāko skepsi diskusijās par šāda risinājuma pieļaujamību. Turklāt rezultāts ir iegūts neparastā, apgrūtinātā situācijā ar vienlaicīgi slēgtām mācību un pirmsskolas iestādēm. Ceru, ka attālinātais darbs un elastīgais darbalaiks ieņems stabilāku vietu valsts pārvaldes darba organizācijā. Iegūtās iemaņas veicinās valsts pārvaldes procesu digitalizāciju.
Diemžēl politiskās kultūras uzlabojumiem šī krīze nav bijusi gana dziļa.