ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ņemot vērā, ka Augstākās tiesas Senāta judikatūra šajos jautājumos ir visai ierobežota, raksta pamatā izmantota Vācijas tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūra. Izmantojot šīs judikatūras atziņas, var ņemt vērā, ka tiesības neliecināt pret sevi ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem lielākajā vairumā valstu un nav pamata uzskatīt, ka Latvijā šis princips ieguvis pilnīgi citu, atšķirīgu saturu. Katrā ziņā tiktāl, ciktāl šīs atziņas nav pretrunā ar kādu no Kriminālprocesa likuma normām, tās ir noderīgas tiesību neliecināt pret sevi izzināšanā un piemērošanā arī Latvijas tiesību sistēmā.

Ar rakstā lietoto terminu "apsūdzētais" ir jāsaprot jebkurš procesuālais statuss, kurā personai ir tiesības uz aizstāvību Kriminālprocesa likuma 59. panta izpratnē.

Tiesību neliecināt pret sevi vispārīgs raksturojums

Šo kriminālprocesuālo tiesību pamatmērķis ir mazināt nepareizas iztiesāšanas risku, ko rada spaidu ietekme uz apsūdzēto, un respektēt viņa gribu klusēt.

Parasti apsūdzētā klusēšanu nedrīkst vērtēt kā pazīmi viņa vainai,² jo šīs tiesības kļūtu iluzoras, ja viņam būtu jābaidās, ka viņa klusēšanu, vērtējot pierādījumus, izmantotu viņam par sliktu.³ Arī apsūdzētā, kurš sākotnēji izmantojis tiesības neliecināt un tikai vēlākā stadijā devis liecību, procesuālo rīcību nedrīkst vērtēt viņam par sliktu.⁴

Analoga pieeja attiecināma uz liecinieku, kuram ir tiesības atteikties no liecības došanas pret sevi. Tas skaidrots šādi – kriminālprocesa pamatā ir nevis "plašais jeb materiālais", bet gan "šaurais jeb formālais" aizdomās turētā jēdziens. Tāpēc aizdomās turētajam pret citām personām notiekošā kriminālprocesā ir liecinieka statuss, lai gan viņš turēts aizdomās par dalību noziegumā, kas ir šī cita procesa priekšmets. Saspīlējums starp aizdomās turētā (šaurāko jeb formālo) jēdzienu un aizdomās turētā aizsardzību liecinieka statusā atrisināms tikai ar normu, kas piešķir lieciniekam tiesības neliecināt pret sevi (skat. arī mūsu Kriminālprocesa likuma 110. p. 3. d. 2. punktu). Šī norma ir aizdomās turētā tiesību klusēt papildinājums. Tāpēc aizdomās turētajam ir jābauda aizsardzība pret agrākās klusēšanas novērtēšanu par sliktu viņam gan tad, ja viņš klusējis pret viņu notiekošā kriminālprocesā, gan kā liecinieks citā kriminālprocesā.⁵

Turklāt lieciniekam ir tiesības neliecināt pret saviem tuviniekiem. Šai sakarā paskaidrots tālāk minētais: tiesai principā ir liegts no liecinieka – apsūdzētā piederīgā likuma izpratnē – atteikšanās dot liecību izdarīt secinājumus par sliktu apsūdzētajam.⁶ Ja lieciniekam būtu jārēķinās ar šādām sekām, viņš nevarētu brīvi izmantot savas tiesības. Aizliegums izdarīt secinājumus no liecinieka atteikšanās attiecināms arī uz gadījumu, kad pēc sākotnējās atteikšanās viņš vēlāk tomēr liecina un tagad pārbaudāms, vai apsūdzēto attaisnojošās liecības ir ticamas. Arī šai situācijā piederīgais būtu ierobežots, pieņemot lēmumu liecināt vai neliecināt, ja viņam būtu jābaidās, ka viņa sākotnējā klusēšana vēlāk tiks uztverta noteiktā nozīmē un novērtēta apsūdzētajam par sliktu.⁷ Tomēr aizliegums izdarīt secinājumus no apsūdzētā piederīgā pamatotas atteikšanās liecināt, vērtējot pierādījumus, attiecas tikai uz tādiem secinājumiem, kas ir apsūdzētajam nelabvēlīgi, bet ne tādiem, kas viņam ir labvēlīgi.⁸

Tāds īsumā ir šo tiesību raksturojums. Tomēr ir vairākas būtiskas nianses, kas šīs tiesības neliek uzskatīt par tik absolūtām, kā sākotnēji var likties.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse

ECT atzinusi, ka apsūdzētā pilnīgas klusēšanas novērtēšana viņam par sliktu ne vienmēr pārkāpj Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECPAK) 6. pantu. Vai tas ir pieļaujams, īpaša nozīme ir šādiem apstākļiem: 1) situācijai, kurā izdarīti apsūdzoši secinājumi, 2) kādu (cik lielu) nozīmi nacionālās tiesas piešķīrušas šiem secinājumiem un 3) cik liels piespiešanas apmērs piemita situācijai.⁹ Piemēram, apsūdzētā klusēšanas novērtēšana viņam par sliktu pieļaujama brīvā pierādījumu novērtēšanas sistēmā, ciktāl pierādījumi pret apsūdzēto ir tik spēcīgi, ka no klusēšanas vienīgais iespējamais saprātīgais secinājums ir, ka apsūdzētais pret šiem pierādījumiem nevar sekmīgi aizstāvēties.¹⁰ Turpretim ar tiesībām neliecināt pret sevi nebūtu savienojama situācija, ja notiesāšana balstītos vienīgi vai galvenokārt uz apsūdzētā atteikšanos atbildēt uz jautājumiem.¹¹

Turpinājumā – plašāks ieskats ECT judikatūrā.

Džons Marijs pret Apvienoto Karalisti

Šai lietā, ko ECT skatīja 1996. gadā, konstatēts: iesniedzējs tika arestēts mājā, kuras pirmajā stāvā turēts gūstā Pagaidu Īru republikāņu armijas informators. Iesniedzējs nāca lejā pa kāpnēm, kad ēkā ienāca policisti. Kriminālprocesa ietvaros iesniedzējs tika pratināts 12 reizes un visās reizēs klusēja. Ziemeļīrijas Augstākā tiesa piesprieda viņam astoņu gadu cietumsodu par personas L. prettiesiskas ieslodzīšanas atbalstīšanu. Tiesnesis izdarīja nelabvēlīgus secinājumus no tā, ka viņš nesniedza skaidrojumu par savu atrašanos mājā. ECT atzina, ka konkrētajā gadījumā nelabvēlīgu secinājumu izdarīšana no personas klusēšanas nav bijusi pretrunā ar ECPAK 6. pantu.

ECT šai lietā bija jāizlemj šādi jautājumi: 1) vai šīs imunitātes (tiesības klusēt un privilēģija neapsūdzēt sevi) ir absolūtas tādā nozīmē, ka apsūdzētā tiesības klusēt nekādā gadījumā nevar izmantot pret viņu tiesā, un 2) vai, informējot viņu iepriekš par to, ka noteiktos apstākļos viņa klusēšanu var izmantot, to vienmēr jāuzskata par "nepiemērotu piespiešanu".