ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

6. Augusts 2013 /Nr.32 (783)

Tiesības neliecināt pret sevi
1 komentāri
Mg.iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesības klusēt policijas pratināšanā un privilēģija neliecināt pret sevi ir vispāratzīts starptautisks standarts, kas ir taisnīga tiesas procesa pamatā, neraugoties uz to, ka šīs tiesības Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) nav īpaši minētas.1

Konkrētāk šīs tiesības minētas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura 14. panta trešās daļas g) punktā noteikts, ka personu nedrīkst piespiest dot liecības pret sevi vai atzīt sevi par vainīgu. Šīs tiesības sīkāk konkretizētas likumos.

Taču rakstītās normas tikai daļēji atklāj šī tiesību principa nianses un darbības robežas. Tāpēc raksta uzdevums ir sniegt plašāku minētā principa raksturojumu, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Vācijas un Šveices tiesu praksi.

Principa vispārējais raksturojums

Tiesības klusēt (neatbildēt uz jautājumiem) un tiesības neliecināt pret sevi jeb tiesības neizdot pierādījumus pret sevi ir divas patstāvīgas, bet savā starpā saistītas imunitātes. Tiesības neliecināt pret sevi (neizdot pierādījumus) ir plašākas un ietver sevī tiesības klusēt (neatbildēt uz jautājumiem).2

Tiesības neliecināt pret sevi ir pārkāptas, ja izmantoti spaidi, lai iegūtu personu apsūdzošu informāciju jau uzsāktā vai sagaidāmā kriminālprocesā.3 Tātad šīs tiesības nav saistītas tikai ar krimināltiesiskām attiecībām, noteiktu procesa stadiju vai subjekta procesuālo statusu.

Spaidi pēc to rakstura var būt dažādi – fiziski, psihiski vai juridiski (piemēram, soda piedraudējums par atteikšanos liecināt).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) ieskatā, šo tiesību mērķis ir:

• aizsargāt apsūdzēto no valsts varas iestāžu ļaunprātīgas piespiešanas, mazinot nepareizas iztiesāšanas risku,4 jo šādas liecības var izrādīties nepatiesas;5

• respektēt apsūdzētā gribu klusēt.6

Parasti personas klusēšanu nedrīkst vērtēt kā pazīmi viņas vainai.7

ECT noraidījusi viedokli, ka privilēģija neliecināt pret sevi, attiecas tikai uz pašapsūdzošām liecībām, bet ne liecībām par labu sev vai liecībām, kas atbilst patiesībai, apstiprinot aizstāvības pozīciju. Tiesības neliecināt pret sevi nevar saprātīgi ierobežot tikai ar atzīšanos tiesību pārkāpumā vai liecībām, kurām piemīt tiešs inkriminējošs raksturs, jo liecības, kas iegūtas ar piespiešanu un ārēji neliekas pašinkriminējošas, (attaisnojošas piezīmes vai vienkārši informāciju par faktiem u.tml.) var vēlāk izmantot apsūdzības pamatošanai, lai pretstatītu citiem apsūdzētā paziņojumiem, apšaubītu viņa tiesā sniegtās liecības u.tml.8

Tomēr tiesības neliecināt pret sevi nav absolūtas.

• No šīm tiesībām var atteikties. Atteikšanās ir spēkā, ja tā pausta viennozīmīgi, saglabājot “procesuālo aizsardzības instrumentu” minimālo standartu.9

• Tiesības neliecināt pret sevi darbojas tikai attiecībās starp privātpersonu un valsti, bet ne starp privātpersonām.10 Tāpēc aizliegums izmantot pierādījumus, kas iegūti ar draudiem, spaidiem, (sk. Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 130. p.) piemērojams tikai tad, ja šos prettiesiskos līdzekļus tieši (vai pastarpināti, iesaistot privātpersonas) izmanto izmeklēšanu veicošās amatpersonas.11

• Nošķirami pierādījumi, kas pastāv neatkarīgi no aizdomās turētā (apsūdzētā) gribas: “Tiesības neliecināt pret sevi vispirms saistāmas ar to, ka tiek respektēta apsūdzētā griba klusēt. Tās neattiecas uz tādu materiālu izmantošanu kriminālprocesos, kas iegūti no apsūdzētā, izmantojot piespiešanu, un pastāv neatkarīgi no viņa gribas, piemēram, dokumenti, kas iegūti, pamatojoties uz orderi (documents acquired pursuant to a warrant – angļu val.), elpas, asins un urīna, ķermeņa audu paraugi DNS analīzei.”12

• Gribas ietekmēšanā spaidi parasti pieļaujami tiktāl, cik to pieļauj kriminālprocesuālās normas. Piemēram, ja, apspriežot jautājumu par iespējamo sodu, nav piesolīts nesamērīgi bargs vai viegls sods, nav lietota neatļauta gribas ietekmēšana. Tātad atzīšanās, kas notikusi, paļaujoties uz šādi apsolītu sodu, pieļaujama pierādīšanā.13

• Tiesības neliecināt nepiešķir vispārēju imunitāti pret darbībām, kurām ir noziedzīgs raksturs. Šīs tiesības piešķir tikai tiesības klusēt, nevis tiesības radīt jaunu kaitējumu.14 Tāpēc persona nav atbrīvojama no kriminālatbildības un soda, ja darbības, ar kurām tā izvairās no iespējamās kriminālatbildības, veido jaunu noziegumu,15 piemēram, trešo personu uzkūdīšanu sniegt nepatiesas liecības, apzināti nepatiesu ziņojuma iesniegšanu u.tml.16

Tiesību neliecināt pret sevi ierobežojumi

Turpinājumā detalizētāk par tiesību neliecināt pret sevi ierobežojumiem.

Nosakot šo tiesību robežas, par orientieri uzskatāms šo tiesību mērķis – mazināt nepareizas iztiesāšanas risku, ko rada spaidu ietekme uz apsūdzēto, un respektēt viņa gribu klusēt.

ECT konsekventi paudusi viedokli, ka tiesības neliecināt pret sevi, resp., tiesības neizdot pierādījumus pret sevi, nav absolūtas.

Tiesības neliecināt pret sevi ir pārkāptas, ja izmantoti spaidi, lai iegūtu personu apsūdzošu informāciju jau uzsāktā vai sagaidāmā kriminālprocesā.

 

Arī ECT tiesnešu atsevišķajās domās iezīmējas prasība saprātīgi ierobežot šīs tiesības: “Kriminālprocesa evolūcijas gaitā kopš laikiem, kad atzīšanās bija izšķirošs pierādījums un pratināšanas mērķis, bet inkvizīcijas process patiešām, kā likums, bija vēlams atzīšanās panākšanas līdzeklis, kā rezultātā termins “pratināšana” kļuva par sinonīmu “spīdzināšanai”, mēs esam sasnieguši otru galējību, proti, tiesībām neliecināt pret sevi. Tomēr iespējami dažādi viedokļi par šī principa darbības robežām. [..] Nedrīkst pazaudēt samērīguma sajūtu un neņemt vērā zināmā apmērā prioritātes. [..] Šajā jomā, tāpat kā daudzās citās, par vadošo noteikumu jāuzskata samērīguma sajūta.”17

“Cilvēka cieņa un brīvība” skan neapstrīdami (have an absolute ring – angļu val.), tomēr mūsdienās jāsaglabā iespēja aizsargāt sabiedrību no tādām noziedzības formām, kuru efektīvai apkarošanai būtiski nepieciešams piespiest (noteikta veida kategoriju) aizdomās turētos sadarbībai, kas noved pie pašapsūdzēšanas.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
kā ir?
6. Augusts 2013 / 08:46
0
ATBILDĒT
Vai nepatiesības stāstīšana(ja neveidojas jauns noz.sastāvs) arī ietilpst neliecināšanā pret sevi?
visi numura raksti
Dina Gailīte, Gatis Litvins, Ilze Dubava
Notikums
Bīriņu domnīca – jau desmito gadu pēc kārtas  
Publisko tiesību institūta rīkotais konstitucionālās tiesībpolitikas seminārs Bīriņos, kas kļuvis par tradicionālu ikvasaras domu apmaiņas vietu starp tiesību zinātniekiem un praktiķiem, politiķiem un citu nozaru lietpratējiem, ...
2 komentāri
Līga Stikāne
Skaidrojumi. Viedokļi
Iespēja uzlabot Satversmes grozīšanas procedūru
2012. gada 7. novembrī apritēja 90 gadi kopš Latvijas Republikas konstitūcijas stāšanās spēkā. Šo gadu laikā situācija Latvijā ir ievērojami mainījusies, un aktuāls ir kļuvis jautājums par Satversmes grozīšanu. Regulāri ...
Tiesību politika
Tiesībsargs lūdz rīkoties, lai tiesās nodrošinātu lietu savlaicīgu izskatīšanu
Nesamērīgi gari lietu izskatīšanas termiņi un ilgstoša tiesas sēžu nenozīmēšana ir biežākie tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi, par kuriem iedzīvotāji sūdzas tiesībsargam, – šādi fakti izriet no tiesībsarga Jura Jansona ...
5 komentāri
Tiesību prakse
Drošības naudas institūts
Drošības naudas pamatmērķis ir mazināt nepamatotu sūdzību iesniegšanu. Šis mērķis tiek sasniegts tādējādi, ka persona pirms sūdzības iesniegšanas rūpīgi apdomā, vai iesniedzamā sūdzība būs pamatota. Šajā sakarā persona ...
Informācija
Jaunākie normatīvie akti Latvijā
Šajā tabulā atspoguļoti 17.–26. jūnijā Latvijas Republikas oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” publicētie normatīvie akti – Valsts prezidenta izsludinātie likumi un Ministru kabineta pieņemtie noteikumi. Norādīti ...
AUTORU KATALOGS