Vai normofīlijas fenomens jeb dzīve pēc principa "Kur tas ir rakstīts?" ir saskanīgi ar modernu izpratni par demokrātisku tiesisku valsti? Šajā sakarā vairākkārt ir izskanējuši viedokļi par nepieciešamību izstrādāt priekšlikumus, lai nodrošinātu pārskatāmāku, kvalitatīvāku un ikvienam uztveramāku normatīvo regulējumu, mazināt tiesiskā regulējuma pārmērīgu jaunradi skaitā un apjomā, kā arī radīt priekšnoteikumus pārāk detalizēta un sīkumaina tiesiskā regulējuma novēršanai.1
Lai izvairītos no šā raksta balstīšanas nejuridiskos apsvērumos, autors atturēsies no savas subjektīvās pieredzes izklāsta attiecībā uz "vidējo temperatūru slimnīcā" tiesību piemērotāju izpratnē par savu lomu Latvijas tiesiskajā sistēmā 21. gadsimta otrajā desmitgadē. Tomēr ar zīmīgiem piemēriem ir iespējams īsi ieskicēt dažas aktualitātes šajā jautājumā: jāņem vērā, ka pašlaik izskatīšanā Saeimā atrodas vairāki likumprojekti, kuru sagatavošanas nepieciešamība to anotācijās saistīta ar it kā pastāvošajām neskaidrībām tiesību normu piemērošanā, kā arī tiesību piemērotāju vēlmi strādāt ar saprotamākiem tiesiskajiem sastāviem.2 Tāpat arī šobrīd tiek virzīta ideja likumpakārtotajos normatīvajos aktos pozitivizēt bērna vislabāko interešu prioritātes principa saturu, jo "katrs interpretē pēc saviem priekšstatiem, savas gaumes", tāpēc likumdevējam esot nepieciešams piešķirt Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt "kārtību, kādas ir bērna labākās intereses".3 Turpretim gandrīz tajā pašā laikā Latvijas Valsts prezidents un likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu īstenojošo valsts konstitucionālo orgānu vadītāji 2020. gada 23. marta kopsēdē ārkārtējās situācijas pārvarēšanai citastarp atzina, ka juridiskais formālisms un resorisms kavē Latvijas Republikas Satversmes4 (turpmāk – Satversme) mērķu īstenošanu, norādot, ka tas jo īpaši atteicas uz ārkārtējo situāciju.5
Līdz ar to ir jāapsver, ko ikdienā (un vēl jo vairāk ārkārtējā situācijā) uzskatīt par juridisko formālismu un cik lielā mērā tiesību zinātnē vispār ir iespējams definēt robežu starp nepieciešamību pēc tiesību normas skaidrības (nejaukt ar detalizētību) un tās taisnīgas piemērošanas efektivitāti. Šo jautājumu nav iespējams izprast, visupirms neaplūkojot tiesību piemērotāja jēdzienu darbībā kaut kur starp divām nozīmīgākajām tiesību skolām – dabisko tiesību skolu un juridisko pozitīvismu.
Dabisko tiesību doktrīna un juridiskais pozitīvisms
Tiesību norma kā vērtība ir atzīta gan pozitīvismā, gan dabisko tiesību izpratnē, taču atšķiras, vai vērtējumu auglis ir ideoloģiskas vērtības vai morālas vērtības, kas veido juridiskās izpratnes pamatu.6
Atbilstoši juridiskā pozitīvisma doktrīnas atziņām tiesības aprobežojas ar likumu, proti, valsts izdotām vai sankcionētām normām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes