ŽURNĀLS Intervija

Pastāstiet, lūdzu, īsumā par sevi – savu izglītību, darba pieredzi un akadēmiskajām interesēm.

Ja pavisam īsi, pēc tautības esmu itālis, pēc profesijas jurists. 2019. gada septembrī uzsāku savu darbību Rīgas Juridiskajā augstskolā.

Pirms tam esmu strādājis kā viesprofesors Londonas Karaliskajā koledžā (King’s College London) un Lēvenes Universitātē (University of Leuven) Briselē, kā arī kā lektors starptautiskajās publiskajās tiesībās un diplomātijas tiesībās Kentas Universitātes (University of Kent) Briseles Starptautisko studiju skolā.

Savu jurista karjeru sāku ar pētniecības jautājumiem tieslietu vēstures virzienā, un tā mani joprojām interesē. Taču man tika piešķirta stipendija maģistra grāda iegūšanai starptautiskajās cilvēktiesībās un konfliktu risināšanā Santannas Progresīvo studiju skolā (Scuola Superiore Sant’Anna) Pizā, Itālijā, kas ir diezgan prestiža augstskola Itālijā. Šajā augstskolā arī ieguvu doktora grādu, un mans darbs bija par tiesību vēsturi, tad sāku interesēties par starptautiskajām tiesībām, ar īpašu uzsvaru uz cilvēktiesībām.

Pēc doktora grāda iegūšanas lielākoties esmu strādājis akadēmiskā vidē, bet dažos gadījumos arī ar nevalstiskām organizācijām un starptautiskām institūcijām. Tā ir mana pārliecība, ka cilvēktiesību prakse un cilvēktiesību izpēte viena otru ļoti labi papildina, un, lai būtu eksperts šajā jomā, nepieciešamas abas. Proti, jābūt izpratnei par problēmām praksē un labām idejām, kā tā atrisināt.

2011. gadā kā pētnieks pievienojos Maksa Planka Salīdzinošo publisko tiesību un starptautisko tiesību institūtam (Max Planck Institute for Comparative Public Law and International Law). Šeit es veicu izpēti projekta Global Knowledge Transfer ietvaros, lai sagatavotu apmācības tiesnešiem, juristiem un parlamenta locekļiem valstīs, kurās norisinājās politiskas un konstitucionālas pārmaiņas. Manā pārziņā bija Dienvidsudāna, kas tobrīd vēl bija Sudānas daļa, bet tajā norisinājās procesi, lai atdalītos referenduma ceļā. Tas man deva ieskatu pēckonfliktu situācijās valstīs, kas man šķiet ļoti interesants jautājums. Es joprojām ļoti interesējos par Āfriku un vispārīgi arī par pēckonfliktu situācijām.

Mana pirmā pētījumu tēma bija pārejas tiesiskums ne tikai no juridiskās perspektīvas, bet arī no sociāli tiesiskās perspektīvas, jo īpaši genocīda noziegumi. Diezgan daudz laika esmu pavadījis pētniecībā Ruandā par ļoti izaicinošu pārejas tiesiskuma jautājumu, ko reprezentē Gačača tiesas,¹ kas pēc tam kļuva par manas pirmās monogrāfijas tēmu.

Vēlāk es pievienojos E.MA programmai Venēcijā, kur biju Eiropas maģistra studiju cilvēktiesībās un demokratizācijā programmas direktors. Pēc tam uz dažiem gadiem pārcēlos uz Briseli, kur pasniedzu Kentas Universitātē, kurai šeit ir sava filiāle. Pamatā es pasniedzu starptautiskās publiskās tiesības. Esmu arī darbojies kā vecākais pētnieks pie ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos. Tās nav manas primārās pētniecības intereses, bet pēdējos gados ir bijušas otrā plānā. Īpaši interesanti man bija sniegt savu ieguldījumu projektā, kura mērķis bija izpētīt, kā Dublinas III regula² darbojās tobrīd 28 Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstīs. Manā pārziņā bija Itālija, kur es ļoti iedziļinājos jautājumos, kas saistīti ar bēgļiem un uzņemšanas centru darbību, un sadarbojos ar Dublinas vienībām, kas strādāja ar dažādu valstu vadībām.

Un tagad visas savas dzīves laikā iegūtās zināšanas cenšos arī nodot tālāk Rīgas Juridiskajā augstskolā.

Jūs esat Rīgas Juridiskās augstskolas rektors jau vairāk nekā gadu. Vai rektora darbs ir tāds, kā jūs to sagaidījāt, kad kandidējāt uz šo amatu? Kādi ir jūsu pirmie iespaidi par Latvijas augstākās izglītības sistēmu? Kas, jūsuprāt, būtu jāuzlabo vai jādara citādi?

Esmu ļoti entuziastiski noskaņots attiecībā uz šo darbu, un man tas ļoti patīk.