ŽURNĀLS Tiesību prakses komentāri

Jāatgādina, ka portāla JV lietotāji, īstenojot tiesības uz vārda brīvību, savos rakstu un ziņu komentāros ievēro un respektē gan jebkuras citas personas tiesības un brīvības, gan arī tiesību avotos noteikto. Tas sevī ietver no morāles normām izrietošo vispārpieņemto izpratni par pieklājīgu un korektu uzvedību.
Ad hominem argumenti un pieņēmumi attiecībā uz advokāta personīgo pārliecību ar šo nav savienojami, jo vairāk tāpēc, ka ir aizliegts advokātu identificēt ar viņa klientu.
Uzskatu, ka JV redakcijai komentārs (LAURIS 10. DECEMBRIS 2020 / 06:23) būtu jādzēš kā komentēšanas noteikumiem un ētikas principiem neatbilstošs, kā arī naidu kurinošs.

Normud Šlitke, kāpēc vēršaties pret mani ad hominem - kā viedokļa paudēju, pat necenšoties neko no mana viedokļa atspēkot? Un kāpēc Jūs kurināt naidu pret mani, rīdat pret mani redakciju? Vai, Jūsuprāt, žurnāla redakcija paši neprot strādāt, paši neko nesaprot?

Jā, šis komentārs ir redakcijas uzmanības lokā, un koleģiāli to apspriedīsim. Tikmēr varam atkārtoti uzsvērt, ka JV redakcija kategoriski neatbalsta personiska rakstura, jo īpaši aizskarošas, replikas un izteikumus, kuri vērsti uz rakstu vai kāda no komentāru autoru personisku apspriešanu, izsmiešanu, aizvainošanu u.tml. Šī ir vieta cieņpilnai un profesionālai diskusijai, kas izslēdz personiskus apvainojumus!

Dzēšot šo komentāru, redakcija nostātos uz slidenas taciņas. Tad jau varētu cenzēt gandrīz jebkuru advokāta/klienta attiecību ētiku skarošu komentāru. Vārda brīvībai ne velti ir piešķirta visaugstākā prioritāte demokrātiskā sabiedrībā. Tas ir viens no top 5 principiem, bez kura demokrātijai ir beigas. Starp citu, izskatās, ka Eiropā no tās pamazām sāk atkāpties (tiesāšana par vēstures interpretāciju u.tml.), kas nozīmē pirmos soļus uz autoritārismu...

Kāds vispār sakars? Manuprāt, autoram vajadzētu būt tikai labākam miegam naktīs, jo palīdzējis padarīt savu valsti par tādu, kā Satversmes ievadā un pirmajām pantā atspoguļots, - demokrātisku, tiesisku un galu galā labāku. Autora bērniem un mazbērniem ir iemesls lepoties.

Nevaru atšifrēt, kur problēma: Google Translate vai AI...

Problēmaja ir tajā, ka nevienā konstitucionālajā strīdā nav tikai divas puses un tajā, ka arī tiesnesis ir cilvēks.

Iespējams problēmu saprast palīdzētu:
1) René Descartes tā sauktais "Evil Demon" skeptiķa domu-eksperiments;
2) Ludwig Wittgenstein Philosophical Investigations - par analytic statement neesamību un valodu vispārīgi;
3) Jürgen Habermas, Theory of Communicative Action - par "patiesības pragmātisko dabu" un Between Facts and Norms: Contributions to a Discourse Theory of Law and Democracy;
4) Veli Mitova (ed.), The Factative Turn in Epistemology - par aktuālo diskusiju par zināšanu konceptu;
5) Willard Van Orman Quine, From the Logistical Point of View (Two Dogmas of Empricism) - Par analytic statement neesamību;
6) Cristoph Kletzer, Kelsen and Blumenberg: the Legitimacy of the Modern Age;
7) Jeremy Waldron, Vagueness in Law and Language: Some Philosophical Issues.

Neko nesapratu, ko Jūs vēlaties pateikt. Neesmu gana gudrs. Iešu izglītoties.

Nu, jā. ECT tomēr ir pārnacionāla institūcija, kuru vienmēr raksturos ari zināmā mērā diplomātiska pozīcija. Citādi tā zaudētu savu autoritāti dalībvalstu dažādo tiesību sistēmu acīs.

Manuprāt, apelācija būtu tāda idilliska iedoma. Un ko tad, ja atkal kaut kas kāda lasītāja ieskatā nav gana labi paskaidrots? Vēl vienu apelāciju? Un ir arī jāsaprot, ka ne visas pārliecības ir balstītas uz racionāliem apsvērumiem. Piemēram, tie, kas "nav redzējuši gaismu", ir tikai meklēšanas procesā uz to un kādam citam ir nesavtīgi jāpalīdz tiem, kas gaismu nav redzējuši. :) Citiem vārdiem - tiem, kas tic viedokļu plurālismam, konkrētais nolēmums Jūsu aprakstītajā aspektā nav problemātisks. Problēma ir ar personām, kas tic vienai taisnībai, turklāt šī ticība ir balstīta (nelaicīgā) morālas autoritātes apziņā.

Jebkurā gadījumā laicīgi argumenti spriedumā ir. Vai ar laicīgiem argumentiem ir iespējams pārliecināt kādu, kura viedoklis nav pamatots ar laicīgiem argumentiem? Vai tad, ja persona tic, ka viņai kā morāli pārākai ir ne vien tiesības, bet arī pienākums "attīrīt" un "vest pie prāta" citus, šo personu jebkā ietekmēs laicīgi argumenti? Manuprāt, nē, jo šī persona jebkādus laicīgus argumentus var uzskatīt par tādiem, kas liecina, ka pretējā viedokļa paudēju vajag "vest pie prāta". Uzskatāms piemērs ir šajā pašā Jurista Vārda laidienā publicētais kāda cita autora viedoklis par Satversmes tiesas nolēmumu lietā Nr. 2019-33-01.

Manuprāt, Jūs nedaudz pārpratāt, ko es domāju.

1) Nejau pret ne-laicīgiem argumentiem, kas, protams, spriedumā nav, ir vērsta mana kritika. Kritika ir vērsta pret uzskatu, ka absolūti sociālām problēmām (ģimene ar acīm nav uztverama) pastāv jau iepriekš zināms iznākums, kuru itkā tiesa tikai konstatē jeb ticība, ka racionālisms ir pilnīgi drošs un objektīvs. Ir jāatmet doma par jau iepriekš zināmiem risinājumiem un jābalstās uz labāko objektīvo risinājumu vai tas vismaz ir jākonstruē. Šajā lietā bija pragmātiska problēma - atkarībā no tā, vai cilvēks tuvību izjūt ar sava vai pretēja dzimuma pārstāvi, cilvēks vai nu saņēma vai nesaņēma pabalstu. Šīs problēmas risinājuma nosacījums bija "ģimenes" jēdziena saturs. Latvijā par "ģimenes" jēdziena saturu pastāv vismaz divi pretēji viedokļi viens, kurš prioritizē individuālismu un otrs, kas ģimenes sociālo mērķi - pēcnācēju radīšanu. Otrs uzskats, pēc būtības, ir vārda "ģimene" ģenēze un tā vēsture noliedz pirmo uzskatu. Tas, kas bija jāizdara, bija jāuzklausa un jāatbild uz otrā uzskata pārstāvju argumentiem tā, ka tiek izgaismots, ka šobrīd tieši bērnu intereses (un bērns var arī nebūt piedzimis ģimenē) atspēko vēsturisko mērķi. Atspēkojuma arguments spriedumā ir, bet uzklausīšana, diskusija un paskaidrošana nav. Otrkārt, iztrūkst ir iespēja pārliecināties par secinājumu pareizību. Pat ja, empīrisms arī nenodrošina pilnīgu drošību, un ne-laicīgam uzskatu neapgāž, tas vismaz ir kritizējams. Citiem vārdiem, ar vārdiem nepietiek, ir jādod papildus iemesli kādēļ konkrētais risinājums ir derīgs vismaz kādu laiku.

2) Nevar noliegt, ka diskusijai kaut kad ir jābeidzas, bet tas nevar attisnot uzskatu, ka vismaz viena apelācija nav noderīga. Apleācijā ir laika aspekts, kas ļauj notestēt sabiedrības reakciju un to, vai spriedums būtiski nekaitē sabiedrības saliedētibai un iespējai diskutēt. Protams, formālists teiktu, ka "kā tas iespējams, ka sabiedrības reakciju ņem vērā!", tomer ir skaidrs, ka tam pilnībā varētu piekrist tikai likumu gadījumā.