ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

22. Decembris 2020 /Nr.51/52 (1161/1162)

Prasību pieņemamība izskatīšanai: Vispārējās tiesas judikatūra dažu kritēriju pārbaudē
3 komentāri
Vineta Bei
LL.M (Rīgas Juridiskā augstskola), ES Vispārējās tiesas tiesneses Ingas Reines biroja juriste 

I. Ievads

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk – Vispārējā tiesa) kompetencē Eiropas Savienības (turpmāk – ES vai Savienība) likumdevējs ir nodevis noteiktu strīdu izskatīšanu un noteicis konkrētu procedūru, saskaņā ar kuru šie strīdi ir izskatāmi.1 Šajā ziņā Vispārējā tiesa nav izņēmums, jo – ja runājam par ES dalībvalstīm – arī to tiesām šo valstu likumdevēji ir paredzējuši to kompetences un tajās notiekošo procedūru robežas. ES likumdevēja nospraustās Vispārējās tiesas kompetences robežas bieži liek Vispārējai tiesai risināt jautājumu, vai konkrētais tajā iesniegtais strīds ir pieņemams izskatīšanai pēc būtības. Dažreiz atbilde ir acīmredzama, dažreiz nē, jo ES likumdevējs, nosakot šīs kompetences robežas, nevar paredzēt visus praksē iespējamos scenārijus, kuros rastos jautājums par strīda pieņemamību izskatīšanai pēc būtības tiesā. Šos neparedzētos scenārijus vispirms šķetina Vispārējā tiesa, interpretējot attiecīgās tiesību normas.

Šajā rakstā tiks ieskicēti tādi bieži vērtēti pieņemamības kritēriji Vispārējās tiesas judikatūrā, kuru izpildes pārbaudē varētu izkristalizēt kādus esošus kopsaucējus ar lietderīgumu arī nacionālās tiesību sistēmas un tās judikatūras eventuālas attīstības kontekstā.

 

II. Vispārējā tiesā celtu prasību pieņemamības izskatīšanai kritēriji

Visiem Vispārējā tiesā celto prasību veidiem kopīgie kritēriji, saskaņā ar kuriem vērtē prasību pieņemamību izskatīšanai, ir šādi: vai prasība Vispārējā tiesā celta termiņā; vai akts, par kuru celta prasība, ir apstrīdams akts Vispārējā tiesā; vai prasītājam ir tiesības un interese celt prasību Vispārējā tiesā; vai ir ievērotas, pirmkārt, ar prasības celšanu saistītās formālās prasības, piemēram, prasības pieteikumam noteiktās formas un satura prasības vai lietas dalībnieka pārstāvim izvirzītās prasības, tostarp prasības būt neatkarīgam no pārstāvamās puses; un, otrkārt, atsevišķas Savienības tiesībās noteiktās tā sauktās "būtiskās procesuālo noteikumu prasības",2 piemēram, iestādē pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana konkrētās lietās (ES civildienesta lietas, strīdi preču zīmju jomā un citās jomās, kurās ir paredzēta iepriekšēja procedūra pirms vēršanās Vispārējā tiesā) vai prasība norādīt pamatojumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 296. pantu. Šos visus iepriekš minētos kritērijus Vispārējā tiesa ir tiesīga pārbaudīt pati pēc savas ierosmes, pat ja neviens lietas dalībnieks nav norādījis uz kādu no minēto kritēriju neizpildi, pirms tam gan dodot iespēju tiem izteikt savus apsvērumus. Šajā ziņā atbilstoši savam reglamentam Vispārējā tiesa var ar rīkojumu, neveicot turpmākas procesuālas darbības, atzīt, ka prasība ir "acīmredzami nepieņemama".3 Ja nav šādas acīmredzamības, tiesa to vērtē spriedumā pirms lietas izskatīšanas pēc būtības.

Nacionālās tiesību sistēmas un judikatūras eventuālas attīstības kontekstā lietderīgu kopsaucēju meklējumos izvērstāk apskatīšu Vispārējās tiesas judikatūru jautājumos par fizisku vai juridisku personu tiesībām celt prasību (locus standi) Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu, pārstāvja neatkarību no pārstāvamās puses un prasības pieteikuma formu un saturu.

 

III. Fizisku vai juridisku personu tiesības celt prasību Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu

Šajā sadaļā vispirms tiks īsumā minētas LESD prasības fizisku vai juridisku personu tiesībām celt prasību Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, pēc tam tiks apskatīta Vispārējās tiesas judikatūra šo LESD noteikto prasību piemērošanā konkrētās situācijās un, visbeidzot, tiks vērsta uzmanība uz iespējām šo judikatūru izmantot Latvijā.

1. LESD prasības

LESD 263. panta ceturtā daļa paredz fiziskas vai juridiskas personas tiesības celt prasību par ES tiesību aktiem, un tās ceļ Vispārējā tiesā kā pirmās instances tiesā, kuras nolēmumi var tikt pārsūdzēti tikai par tiesību jautājumiem tālāk Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST). Šajā ziņā Vispārējā tiesā principā tiek apstrīdēti personām individuāli adresēti ES tiesību akti. Tomēr ir izņēmumi, kuru skaitliski ir daudz. Proti, fiziskas vai juridiskas personas var celt prasību atcelt arī tādu ES tiesību aktu, kurš tām nav adresēts. Šādā gadījumā saskaņā ar minēto tiesību normu personai ir jāpierāda, ka šis akts to "skar tieši un individuāli" vai, ja prasība celta par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ka tas to skar tieši, bet ne vairs individuāli. Jānorāda, ka jaunākajā latviešu valodā tulkotajā Savienības tiesu4 judikatūrā šajā ziņā izmanto terminu "tiešs un individuāls skārums", kurš tiks lietots arī šajā rakstā.

2. Vispārējās tiesas judikatūra par to, vai Savienības akts personu skar individuāli

Nosacījumu par to, vai ES tiesību akts personu skar individuāli, Savienības tiesas savā pastāvīgajā judikatūrā interpretēja5 un turpina interpretēt6 samērā strikti: personas, kas nav lēmuma adresāti, tiek skartas individuāli tikai tad, ja lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām un tādējādi tās individuāli izceļ tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (3)
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Vineta Bei
28. Decembris 2020 / 15:29
0
ATBILDĒT
Cien. Vīdušas kundze,
Paldies par Jūsu komentāru! Sastībā ar to vēlos precizēt, ka savā rakstā neesmu izteikusi aicinājumu "tieši piemērot LESD 263.pantu" nacionālajās tiesībās. LESD 263.panta ceturtās daļas piemērošanas kontekstā (un vispārīgi arī saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā) jautājums ir par to, vai līdzīgs Eiropas Komisijas pieņemts lēmums konkurences tiesību jomā tiktu vai netiktu pieņemts izskatīšanai Vispārējā tiesā (apelācijas gadījumā EST)? Kā minējušas kolēģes šajā JV izdevumā publicētajā rakstā par konkurences tiesībām, attiecīgās LESD tiesību normas konkurences jomā piemēro gan kompetentā nacionālā iestāde, gan Eiropas Komisija. Līdz ar to lēmējiem nacionālā līmenī ir saistoši ES tiesībās izstrādātie standarti ES konkurences tiesībās, kad Konkurences padome vai Latvijas tiesas piemēro šos standartus savu pilnvaru robežās. Kāpēc tā nebūtu jābūt attiecībā arī uz prasību par konkurences jautājumiem pieņemamību izskatīšanai? Te ir tas Savienības tiesību elements (konkurences tiesību joma), kas nacionālajās tiesībās būtu jāinterpretē vismaz atbilstoši ES ieviestajam minimālajam standartam. Tas, vai nacionalais tiesiskais regulējums, kā tas tiek interpretēts judikatūrā, nav pretrunā šim minimālajam standartam un/vai tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā konkrētas lietas apstākļos, varētu, manuprāt, noteikti tikt vērtēts EST prejudiciāla nolēmuma tiesvedības ietvaros un/vai uzdodot jautājumus Satversmes tiesai...
Rudīte Vīduša > Vineta Bei
28. Decembris 2020 / 22:26
1
ATBILDĒT
Kā jau minēju, lietā netika piemērotas ES konkurences tiesības, bet Latvijas Konkurences likums.
Rudīte Vīduša
22. Decembris 2020 / 13:47
0
ATBILDĒT
Paldies autorei un arī pārējiem šā numura autoriem, ļoti vērtīgi!

Tikai neliels precizējums.
Runājot par rakstā minēto Senāta lēmumu konkurences (apvienošanās kontroles) jomā, jāatgādina, ka šis lēmums neattiecās uz autores piesauktajiem EST skatītajiem gadījumiem, kad runa bija par jomām, "uz kurām attiecas Savienības tiesības". EST spriedumos, kas minēti raksta attiecīgajā atsaucē, ir runa par tiesībām, „kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās".
Nav šaubu, ka EST prakse LESD 263.p. piemērošanā ir vērā ņemams tiesību avots kaut vai salīdzināšanai arī gadījumos, kad pastāv paralēlisms (un arī Senāta lēmumā ir akceptēta prakses izmantošana), bet vai tas nozīmē, ka nacionālajai tiesai ir pienākums tieši piemērot LESD 263.pantu tiesā iesniegtajām prasībām, kas izriet no nacionālajām tiesībām? Ja tā, tad drīzāk kā uz kļūdainiem jāskatās uz Senāta lēmumiem, kas iepriekš tikuši pieņemti par cita veida Konkurences padomes lēmumiem (Konkurences likuma pārkāpumu gadījumā) un daudzās citās ar konkurences tiesībām nesaistītās lietu kategorijās, kurās Senāts ir vērtējis atbilstību Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajai daļai.
Ja savukārt runa ir par līdzīgu standartu - tas jau ir katras konkrētas lietas vērtējums.
Ja salīdzinām, kādā veidā EST par nepieņemamām atzīst tajā iesniegtās prasības, jāsecina, ka tā kritērijos „tiešs un individuāls skārums" ielasa virkni kritēriju, ko Latvijas administratīvā procesa tiesībās vērtē pa atšķirīgu ceļu, bet beigu beigās nonāk pie tāda paša rezultāta. Piemēram, EST tādā veidā - atzīstot, ka nav tiešs un individuāls skārums, - atsaka pieņemt starplēmumus, savukārt Latvijā atzīst - vēl nav galīgu tiesisko seku, kas ir tiesā pārsūdzama administratīvā akta pazīme. Arī tādēļ tieša 263.panta kritēriju un prakses pārcelšana uz Latvijas administratīvo procesu būtu jāvērtē ar apdomu, skatot sistēmu kopumā. Bet tas jau būtu vesela raksta vērts jautājums.

Rakstā arī vienādots tiesību vai tiesisko interešu aizskārums (kam atbilstoši Senāta lēmuma tekstam nav jābūt būtiskam, bet vispār ir jābūt) ar Senāta lēmumā minēto "ietekmi uz leģitīmi iegūtu pozīciju tirgū un uz spēju turpināt komercdarbību", no kā neatbilstoši lēmumam izdarīts secinājums, ka Senāts sašaurinājis "tiesību aizskāruma" kritēriju uz "būtisks tiesību aizskārums".
visi numura raksti
Vija Kalniņa
Intervija
Vispārējā tiesa – indivīdu tiesību aizsardzības nodrošinātāja
Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) sastāv no divām tiesām – Tiesas, kas darbojas kopš 1952. gada, un Vispārējās tiesas, kas darbojas kopš 1989. gada. Vispārējā tiesa tika izveidota, lai atvieglotu Tiesas darbu un nodrošinātu ...
Inga Reine
Numura tēma
Eiropas Savienības Vispārējai tiesai pārvarot 30 gadu slieksni
Anita Zikmane
Skaidrojumi. Viedokļi
Labas pārvaldības trīs aspekti jaunākajā Vispārējās tiesas judikatūrā
Ieva Andersone, Linda Reneslāce
Skaidrojumi. Viedokļi
Vispārējā tiesa un konkurences tiesības: kompetence un spriedumi tehnoloģiju jomā
Katrīne Pļaviņa
Skaidrojumi. Viedokļi
Interešu konflikts publiskajā iepirkumā un zaudējumu piedziņa: Vispārējās tiesas judikatūra
2020. gadā Saeima paplašinās Publisko iepirkumu likuma 25. panta pirmajā daļā ietverto interešu konflikta definīciju iepirkuma procedūras ietvaros. Proti, tā beidzot ieviesīs Direktīvā 2014/24/ES1 paredzēto plašo interešu konflikta ...
AUTORU KATALOGS