ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk – Vispārējā tiesa) kompetencē Eiropas Savienības (turpmāk – ES vai Savienība) likumdevējs ir nodevis noteiktu strīdu izskatīšanu un noteicis konkrētu procedūru, saskaņā ar kuru šie strīdi ir izskatāmi.¹ Šajā ziņā Vispārējā tiesa nav izņēmums, jo – ja runājam par ES dalībvalstīm – arī to tiesām šo valstu likumdevēji ir paredzējuši to kompetences un tajās notiekošo procedūru robežas. ES likumdevēja nospraustās Vispārējās tiesas kompetences robežas bieži liek Vispārējai tiesai risināt jautājumu, vai konkrētais tajā iesniegtais strīds ir pieņemams izskatīšanai pēc būtības. Dažreiz atbilde ir acīmredzama, dažreiz nē, jo ES likumdevējs, nosakot šīs kompetences robežas, nevar paredzēt visus praksē iespējamos scenārijus, kuros rastos jautājums par strīda pieņemamību izskatīšanai pēc būtības tiesā. Šos neparedzētos scenārijus vispirms šķetina Vispārējā tiesa, interpretējot attiecīgās tiesību normas.

Šajā rakstā tiks ieskicēti tādi bieži vērtēti pieņemamības kritēriji Vispārējās tiesas judikatūrā, kuru izpildes pārbaudē varētu izkristalizēt kādus esošus kopsaucējus ar lietderīgumu arī nacionālās tiesību sistēmas un tās judikatūras eventuālas attīstības kontekstā.

II. Vispārējā tiesā celtu prasību pieņemamības izskatīšanai kritēriji

Visiem Vispārējā tiesā celto prasību veidiem kopīgie kritēriji, saskaņā ar kuriem vērtē prasību pieņemamību izskatīšanai, ir šādi: vai prasība Vispārējā tiesā celta termiņā; vai akts, par kuru celta prasība, ir apstrīdams akts Vispārējā tiesā; vai prasītājam ir tiesības un interese celt prasību Vispārējā tiesā; vai ir ievērotas, pirmkārt, ar prasības celšanu saistītās formālās prasības, piemēram, prasības pieteikumam noteiktās formas un satura prasības vai lietas dalībnieka pārstāvim izvirzītās prasības, tostarp prasības būt neatkarīgam no pārstāvamās puses; un, otrkārt, atsevišķas Savienības tiesībās noteiktās tā sauktās "būtiskās procesuālo noteikumu prasības",² piemēram, iestādē pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana konkrētās lietās (ES civildienesta lietas, strīdi preču zīmju jomā un citās jomās, kurās ir paredzēta iepriekšēja procedūra pirms vēršanās Vispārējā tiesā) vai prasība norādīt pamatojumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 296. pantu. Šos visus iepriekš minētos kritērijus Vispārējā tiesa ir tiesīga pārbaudīt pati pēc savas ierosmes, pat ja neviens lietas dalībnieks nav norādījis uz kādu no minēto kritēriju neizpildi, pirms tam gan dodot iespēju tiem izteikt savus apsvērumus. Šajā ziņā atbilstoši savam reglamentam Vispārējā tiesa var ar rīkojumu, neveicot turpmākas procesuālas darbības, atzīt, ka prasība ir "acīmredzami nepieņemama".³ Ja nav šādas acīmredzamības, tiesa to vērtē spriedumā pirms lietas izskatīšanas pēc būtības.

Nacionālās tiesību sistēmas un judikatūras eventuālas attīstības kontekstā lietderīgu kopsaucēju meklējumos izvērstāk apskatīšu Vispārējās tiesas judikatūru jautājumos par fizisku vai juridisku personu tiesībām celt prasību (locus standi) Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu, pārstāvja neatkarību no pārstāvamās puses un prasības pieteikuma formu un saturu.

III. Fizisku vai juridisku personu tiesības celt prasību Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu

Šajā sadaļā vispirms tiks īsumā minētas LESD prasības fizisku vai juridisku personu tiesībām celt prasību Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, pēc tam tiks apskatīta Vispārējās tiesas judikatūra šo LESD noteikto prasību piemērošanā konkrētās situācijās un, visbeidzot, tiks vērsta uzmanība uz iespējām šo judikatūru izmantot Latvijā.

1. LESD prasības

LESD 263. panta ceturtā daļa paredz fiziskas vai juridiskas personas tiesības celt prasību par ES tiesību aktiem, un tās ceļ Vispārējā tiesā kā pirmās instances tiesā, kuras nolēmumi var tikt pārsūdzēti tikai par tiesību jautājumiem tālāk Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST). Šajā ziņā Vispārējā tiesā principā tiek apstrīdēti personām individuāli adresēti ES tiesību akti. Tomēr ir izņēmumi, kuru skaitliski ir daudz. Proti, fiziskas vai juridiskas personas var celt prasību atcelt arī tādu ES tiesību aktu, kurš tām nav adresēts. Šādā gadījumā saskaņā ar minēto tiesību normu personai ir jāpierāda, ka šis akts to "skar tieši un individuāli" vai, ja prasība celta par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ka tas to skar tieši, bet ne vairs individuāli. Jānorāda, ka jaunākajā latviešu valodā tulkotajā Savienības tiesu⁴ judikatūrā šajā ziņā izmanto terminu "tiešs un individuāls skārums", kurš tiks lietots arī šajā rakstā.

2. Vispārējās tiesas judikatūra par to, vai Savienības akts personu skar individuāli

Nosacījumu par to, vai ES tiesību akts personu skar individuāli, Savienības tiesas savā pastāvīgajā judikatūrā interpretēja⁵ un turpina interpretēt⁶ samērā strikti: personas, kas nav lēmuma adresāti, tiek skartas individuāli tikai tad, ja lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām un tādējādi tās individuāli izceļ tieši tāpat kā šāda lēmuma adresātus.