Trīs no pēdējiem četriem Tiesnešu ētikas komisijas (TĒK) pagājušogad pieņemtajiem lēmumiem ir bijuši par tiesneša izturēšanos tiesas sēdē, tostarp pēdējais atzinums, kas publicēts šajā izdevumā (ir vērts izlasīt, jo TĒK tajā dod izvērstu skaidrojumu par uzvedības kultūru tiesas zālē). Visi šie gadījumi ir saistīti ar tiesnešu izteikumiem un attieksmi pret procesa dalībniekiem tiesas sēdē, un tajos visos TĒK ir konstatējusi ētikas normu pārkāpumus.
Vairākos domapmaiņas forumos, arī "Jurista Vārda" publikācijās, ir izskanējusi tēze, ka tiesnesis ir saimnieks tiesas zālē. Tam noteikti var piekrist, taču šīs tēzes pamatā ir apsvērums, ka tieši tiesnesis ir tas, kurš vada procesu, lai tas būtu efektīvs un atbilstu likumam, bet tas nenozīmē, ka pārējie procesa dalībnieki ir ieradušies ciemos vai kā tādi divnieku karaļi pie skolas direktora uz pāraudzināšanu. Cilvēciski, protams, var saprast, ka tiesas zālē noteikti ir tādas situācijas, kurās ne vien gribētos, bet, iespējams, arī vajadzētu kādu pāraudzināt, piemēram, varmāku, kas jau vairākkārt stājas tiesas priekšā par vardarbību pret bērniem un viņu māti. Taču vai tiesas process tam ir piemērots pēc savas dabas un būtības? Kā savā praksē to uzsver TĒK, tiesnesim ar likumu noteiktā kompetence nekādā veidā nepieļauj raudzīties uz lietas dalībniekiem no varas pozīcijām, tostarp nav atbalstāma tiesneša veikta lietas dalībnieka "audzināšana". Bet tieši uz šo audzinošo aspektu savos paskaidrojumos TĒK uzsvaru mēdz likt tiesneši, kuru izteikumus vērtē TĒK.
Piemēram, vienā lietā tiesnesis sēdes laikā izteicis komentārus, pieņēmumus un secinājumus par lietas apstākļiem, tai skaitā autoritatīvā tonī norādījis prasītājai, ka viņai kā darbiniecei ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi, detalizēti tos uzskaitot. Kā izriet no TĒK materiāliem lietā, konkrētais tiesnesis uzskatījis, "ka tiesnesim nav jābūt "klusējošai halucinācijai" sēdes laikā" un "tiesnesim lieta jāiztiesā audzinošā garā".1 Savukārt citā lietā tiesnese sēdes laikā vairākkārt izteikusi komentārus un viedokļus, kas tiešā veidā apliecina viņas nostāju pret tiesājamo, tai skaitā: "Es saprotu, ka jūs esat nolēmis uzsēsties tai sievietei kaklā [..] un dzīvot no viņas ienākumiem"; "tikko būs pirmā glāzīte rīklē, tā būs cirvis rokā!"2
Arī pēdējā no TĒK izskatītajām lietām tiesnese paudusi viedokli, ka tiesa nav jāspriež ar "aizsietām acīm", ar to saprotot arī šādus 62 gadus vecajai pieteicējai adresētos izteikumus: "Ja ģimenē ir bērni ar īpašām vajadzībām, tas ir nenormāls slogs, mammas ir izmocītas, izmisušas, bet jūs esat ziedoša, burvīga sieviete gados, neiet kopā tā bilde, tas ir nenormāls psiholoģisks, fizisks darbs, kā to vispār var izdarīt? Tas ir nereāli, tas nav iespējams. Savās vai bērnu interesēs to darāt?"; "lielos gados esat, bet braucat uz operu, teātriem, par sevi parūpējaties, kā jums tas izdodas? Neesat reproduktīvā vecumā [..], esat tādā vecumā, kad enerģijas līmenis nav vairs tik spēcīgs"; "četri bērni, divi ar īpašām vajadzībām, tas ir ārkārtīgs izaicinājums, [..] kā tikāt galā, padalieties ar šiem noslēpumiem!"3 Lai gan tiesnese skaidrojusi, ka patiesībā tie it kā bijuši komplimenti, pēc iepazīšanās ar sēdes audioprotokolu, vērtējot šos izteicienus kopējā kontekstā un ņemot vērā izteiksmes veidu, ironiju un aroganci, TĒK tam nevarēja piekrist un tiesneses rīcībā konstatēja rupjus ētikas normu pārkāpumus, kas ir pamats disciplinārlietas ierosināšanai.
Kad "Jurista Vārdā" publicējām TĒK atzinumu par "glāzīti rīklē un cirvi rokā", sociālajos tīklos tas kļuva par apspriestu tematu un daudzi – arī juristi – atbalstīja tiesnesi, paužot, ka viņa vienkārši neesot bijusi liekulīga vai inerta, bet gan skaļi pateikusi to, ko visi citi patiesībā tur domājuši. Viņu apsveica par drosmi un tiešumu, un aicināja uz šādu atklātību arī citus, jo tiesneši pārāk bieži esot "akli".
Grūti piekrist, ka tā būtu tieši drosme un apsēja noņemšana Temīdai, un arī tiesnešu korpusam piederīgā TĒK pagaidām ir nelokāma: tiesnesim nav aizliegts interesēties par lietas apstākļiem un sarunāties ar procesa dalībniekiem, taču domājot par saviem vārdiem un nenolaižoties līdz vaļīgam, sadzīviskam līmenim. Taisnīgs tiesas process visiem negarantē uzvaru prāvā, bet profesionāla un cieņpilna attieksme pret katru tam noteikti ir jāietver.