ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pēdējos gados noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai pievērsta pastiprināta uzmanība, akcentējot šī noziedzīgā nodarījuma radītos draudus kā finanšu sistēmai,¹ tā demokrātiskai valsts iekārtai per se.² Tomēr no otras puses šo nemitīgi ātrumu uzņemošo "bruņuvilcienu" cenšas piebremzēt gan precīzus empīriskus datus par radīto kaitējumu pieprasošie, gan arī tie, kuriem raizes rada iespējamie pamattiesību pārkāpumi.³

Neraugoties uz atšķirībām viedokļos, piesardzība nav bijusi likumdevēja pavadone, veicot korekcijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pierādīšanas jautājumos. Attiecībā uz prasībām priekšmeta (tas ir, noziedzīgi iegūto līdzekļu) pierādīšanā vairāki labojumi tika ieviesti ar 2019. gada grozījumiem⁴ Kriminālprocesa likumā⁵ (turpmāk – KPL). Tostarp tika paplašināts KPL 124. panta sestās daļas tvērums, attiecinot pazemināto pierādīšanas standartu uz tieši, kā arī netieši no noziedzīgā nodarījuma iegūto mantu jeb tā saukto "pierādīto" noziedzīgi iegūto mantu.⁶ Turklāt KPL 124. panta sestā daļa un KPL 126. panta trešā prim daļa veido vienotu regulējumu,⁷ tādējādi arī apgrieztais pierādīšanas pienākums attiecināms uz personu, kurai inkriminēts Krimināllikuma⁸ (turpmāk – KL) 195. vai 314. pants.

Minēto grozījumu izstrāde neiztika bez noraidošu, izmaiņas neatbalstošu viedokļu paušanas.⁹ Bažas cita starpā radīja iespējamie cilvēktiesību un tieši no nevainīguma prezumpcijas izrietošo tiesību pārkāpumi.¹⁰ Lai arī veiktie labojumi nu jau iesakņojušies kopējā regulējumā, joprojām ir vērtējams, kā attiecīgajā gadījumā pierādīšanas pienākuma pārnešana un pierādīšanas standarta samazināšana ietekmē personai Satversmes 92. panta otrajā teikumā garantētās pamattiesības. Tāpat arī, lai rastu atbildi, īsi aplūkojama pierādīšanas subjekta un pierādīšanas standarta nozīme kriminālprocesā, kā arī pieļaujamo atkāpju no ierastās kārtības robežas.

I. Pierādīšanas nasta (onus probandi) un iespējas to pārnest

"Par pierādīšanas subjektiem uzskatāmi visi procesa dalībnieki, kuriem ar likumu uzlikts pienākums vai piešķirtas tiesības veikt pierādīšanu."¹¹ Ja šādas tiesības kriminālprocesā ir ikvienam tā dalībniekam (piemēram, attiecībā uz fakta legālo prezumpciju atspēkošanu),¹² tad pienākums veikt pierādīšanu atbilstoši KPL 126. panta otrajai daļai pamatā gulstas uz procesa virzītāju pirmstiesas kriminālprocesā un apsūdzības uzturētāju tiesā. Tas atspoguļo nevainīguma prezumpcijas vienu no trīs fundamentālajiem aspektiem – personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums (KPL 19. panta otrā daļa).¹³

Nepieciešamība pēc šādas kārtības tiek pamatota ar kriminālprocesa būtību, tas ir, spēcīgas valsts vēršanos pret vāju indivīdu, kas, atzīstot personu par vainīgu, var radīt nopietnas sekas, ieskaitot iespējamu brīvības atņemšanu. Tādējādi atbilstošāk ir valsts varas pārstāvjiem pierādīt personas vainu, nevis šai personai savu nevainīgumu.¹⁴ Papildus tam šāda kriminālprocesuālā kārtība nodrošina, ka neviens no pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem nepaliek nepierādīts, ja persona tiek atzīta par vainīgu un sodīta, kā arī ka personai tiek nodrošinātas taisnīgas iespējas atbildēt uz izvirzītajiem apgalvojumiem. Turklāt būtiski, ka procesa virzītājam, apsūdzības uzturētājam ir ievērojami lielāki resursi un iespējas savākt pierādījumus nekā personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.¹⁵

Tomēr procesa virzītāja pienākums pirmstiesas kriminālprocesā un apsūdzības uzturētāja pienākums tiesā nav absolūts, un noteiktos gadījumos ir pieļaujama pierādīšanas pienākuma pārnešana. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) lietā "Salabiaku pret Franciju" atzina, ka apgrieztā pierādīšanas pienākuma un prezumpciju piemērošana kriminālprocesā ir pieļaujama un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas¹⁶ (turpmāk – ECK) 6. panta pārkāpums neveidosies, ja šādu līdzekļu ietveršana nacionālajos tiesību aktos tiks veikta, ievērojot saprātīgas robežas, kuras noteiktas, ņemot vērā ierobežoto tiesību būtiskumu, kā arī saglabājot tiesības uz aizstāvību.¹⁷ Vēlākos spriedumos gan atzīts, ka nepietiek ar saprātīgu robežu ievērošanu, bet ir izvērtējams, vai pierādīšanas pienākuma pārnešana ir attaisnojama, norādot, ka, lai panāktu taisnīgu līdzsvaru, starp iesaistītajām interesēm, līdzekļiem ir jābūt proporcionāliem leģitīmajam mērķim, ko plānots sasniegt.¹⁸ Līdz ar to ECT judikatūrā izkoptā pieeja¹⁹ sakrīt ar Satversmes tiesas praksi, kurā izvērsti tiek skaidrots, ka fakta legālajai prezumpcijai likumā jābūt noteiktai expressis verbis un viennozīmīgi attiecināmai uz precīzi noteiktu gadījumu loku, jākalpo leģitīma mērķa labad, kā arī jāievēro līdzsvars starp iesaistītajām interesēm.²⁰

Tiesību literatūrā tiek norādīts, ka pierādīšanas pienākuma pārnešana var notikt ērtības labad – ņemot vērā, kurai pusei ir vieglāk iesniegt attiecīgos pierādījumus.²¹ Minētās idejas pamatojums esot rodams apstāklī, ka intereses nodrošināt taisnīgumu neattiecas tikai uz personu, kurām ir tiesības uz aizstāvību, tiesību un likumisko interešu ievērošanu, tās ir arī sabiedrības intereses. Šajās sabiedrības interesēs ietilpst arī taisnīga procesa īstenošana tādējādi, ka gadījumos, kad personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir vieglāk pierādīt noteiktus apstākļus, ir taisnīgi pārnest pieradīšanas pienākumu uz šo personu.