ŽURNĀLS Tiesību prakses komentāri

[1] 4. jūnijā Latvijas Republikas Satversmes tiesa taisīja spriedumu lietā Nr. 2020-39-02¹ (Spriedums), ar kuru nosprieda izbeigt tiesvedību lietā daļā par Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) 3. panta "c" punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam un Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību 112. pantam. Tāpat tā nosprieda atzīt Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktu par atbilstošu Satversmes 91. pantam.

[2] Autors jau iepriekš bija paudis domu, ka nav šķēršļu Stambulas konvencijas ratifikācijai.² Tāpēc būti lietderīgi koncentrēties uz interesantākajām atziņām Spriedumā.

[3] Satversmes tiesa pirmoreiz vērtēja tiesību normu atbilstību Satversmes ievadam. Kaut gan ievads ir bijis pieminēts judikatūrā arī agrāk,³ līdz šim Satversmes tiesa atturējusies skaidri izteikties par ievada dabu, lietojot dažādus formulējumus – piemēram, ka "ievads atklāj vērtības".⁴ Tiesību doktrīnā jau sen bija izteikts viedoklis, ka Satversmes ievads ir juridiski saistošs konstitucionāla ranga tiesību normu kopums, kas iztulkojams, ievērojot Satversmes iztulkošanas paņēmienus; Satversmes tiesas likumā paredzētie subjekti var iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu arī par apstrīdētās tiesību normas neatbilstību Satversmes ievadam.⁵

[4] Diemžēl lēmumā par lietas ierosināšanu⁶ Satversmes tiesa nepaskaidroja, kādu metodoloģiju tā lietos, vērtējot neatbilstību ievadam. Taču Spriedums iezīmē iespējamo diskusiju šajā jautājumā. Tiesa uzskata, ka Satversmes ievads ir tiesību normu un vērtību kopums, no kura valstij izriet noteikti konstitucionāli pienākumi; starp Satversmes ievadā atspoguļotajām vērtībām un Satversmē ietvertajiem vispārējiem tiesību principiem jānodrošina harmonija. Taču kristīgās vērtības un ģimene kā saliedētas sabiedrības pamats ir ārpusjuridiski faktori, kas izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem un atspoguļo vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas (Sprieduma 14.2. punkts).

[5] Iespējams, turpmākajās lietās Sa­tversmes tiesa izskaidros šo domu plašāk, bet pagaidām šķiet, ka tiek piedāvāta dihotomija: Satversmes ievadā ietvertas tiesību normas (vispārējie tiesību principi) un vērtības (ārpusjuridiski faktori). Neatbilstība vērtībām Satversmes tiesas procesā nav konstatējama, bet var konstatēt neatbilstību vispārējiem tiesību principiem (un līdz ar to arī ievadam). Šajā sakarā rodas jautājums, vai vispār ir lietderīgi spriest par tiesību normu iespējamo neatbilstību Satversmes ievadam, ja vispārējie tiesību principi tiek atvasināti no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas.⁷ Citiem vārdiem – vai ir kāds tiesību princips, kuru nevar atvasināt no pamatnormas, bet var atvasināt no ievada?

[6] Atbilstoši Spriedumam tas, ka Stambulas konvencija uzliek pienākumu pielikt saprātīgas pūles tādu aizspriedumu, paražu un tradīciju izskaušanai, kuras sekmē dzimtē balstītu vardarbību pret sievietēm, neietekmē domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību (Satversmes 99. pants). Ja valsts informē, tas nenozīmē, ka indivīdam ir pienākums mainīt savu pārliecību (Sprieduma 15.2. punkts). Tāpat, kamēr nav veikti pasākumi Stambulas konvencijas īstenošanai, nevar spriest par ietekmi uz tiesībām uz izglītību Satversmes 112. panta izpratnē (Sprieduma 25.2. punkts). Nav skartas arī tiesības uz ģimenes dzīvi (Satversmes 110. pants). Stambulas konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu un neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu (Sprieduma 16.2. punkts). Šīm tēzēm var tikai piekrist.

[7] Sprieduma interesantākā daļa ir saistīta ar Satversmes 91. pantu. Sa­tversmes tiesa uzsver, ka ar Stambulas konvencijas 4. panta 4. punktu pieļauta atšķirīga attieksme pret vienādos ap­stākļos esošām personu grupām uz dzimuma pamata, bet Latvijā pašlaik pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm, paredzot pret viņām atšķirīgu attieksmi (Sprieduma 23. punkts). Tiesa diezgan īsi pauda savu vērtējumu tam, ka Stambulas konvencija nosaka dalībvalstīm diskriminācijas aizliegumu citstarp uz dzimuma, dzimtes un dzimtes identitātes pamata (tas bija galvenais iemesls tam, ka Bulgārijas Konstitucionālā tiesa atzina Stambulas konvenciju par neatbilstošu Bulgārijas Konstitūcijai).⁸ Taču galvenais pateikts – jau tagad Latvijas tiesību sistēmā dzimumu diskriminācijas aizliegums ne vien ietver aizliegumu diskriminēt personu uz tās anatomisko dzimuma pazīmju pamata, bet arī tiek attiecināts uz sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem (Sprieduma 19. punkts). Patiešām, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments jau 2008. gadā atzina, ka dzimums ietver ne tikai sievietes un vīriešus raksturojošās bioloģiskās dzimumpazīmes, ko pamatā nosaka pēc dzimumorgānu atšķirībām, bet arī psiholoģiskās dzimumpazīmes (kā persona pati sevi identificē) un sociālās dzimumpazīmes – vērtējama arī viņa sociālā uzvedība un tas, kā viņu uztver sabiedrība.⁹

[8] Visbeidzot, mulsina tas, ka Saeimas deputāti šajā lietā bija spiesti uzņemties "Sātana advokātu"¹⁰ lomu. Sa­tversmes tiesas likumā nav paredzēts, ka tiesa var sniegt konsultatīvu atzinumu. Tāpēc Saeimas deputāti, kuri atbalsta Stambulas konvencijas ratifikāciju, bija spiesti izlikties – un argumentēt, ka Stambulas konvencija neatbilst Satversmei (cerībā zaudēt). Iespējams, būtu jāizvērtē Satversmes tiesas likuma grozīšana, lai dotu iespēju uzzināt Satversmes tiesas viedokli par akta atbilstību Satversmei bez pienākuma pieteikumā pamatot neatbilstību.