Jānis Skrastiņš (30.10.1949.–10.07.2021.)
Foto: Gatis Dieziņš, LETA
Traģiski un bēdīgi notikumi cilvēku dzīvē parasti notiek ļoti negaidīti. Dzīves laikā to apzināmies, bet pēkšņi ir neticami, smeldzējoši sāpīgi. Tas vienlīdz attiecas uz bagātiem un nabagiem, izcili talantīgajiem, gudrajiem un muļķīšiem. Pasaules telpa tiek pamesta uz mūžīgiem laikiem, neskatoties uz padarīto, sūri grūti sasniegto, atzinību un nopēlumu.
Ziņa par Jāņa Skrastiņa aiziešanu mūžībā arī mani sasniedza negaidīti. Viņa personība pamudināja izteikties publiski. Latvijā ir daudzi juristi, kuri šajās dienās sazinās, un pamats ir sēru ziņa – Jānis Skrastiņš ir aizgājis no mums. Katram noteikti ir savs atmiņu stāsts par kopā nostrādātajiem gadiem, profesionālajiem līkločiem. Esmu pārliecināts, ka visu pieredzēto vienojošais ir neapstrīdama profesionāla jurista un īpaša cilvēka autoritāte ļoti dažādo juristu vidē.
Manas attiecības ar Jāni Skrastiņu sākotnēji veidojās kā Cēsu izmeklētāja un toreiz it kā neaizsniedzama neatkarīgās Latvijas pirmā ģenerālprokurora attiecības, kuras ne vienmēr bija piepildītas ar formāli nepieciešamo subordināciju tādā tiesu varas atzarā kā prokuratūra. Līdz 1990. gada notikumiem Latvijā personīgi nepazinu Jāni Skrastiņu, bet zināju, ka kaut kur tālu Rīgā strādā, tika raksturots kā spējīgs izmeklētājs, kurš veidojis veiksmīgu karjeru prokuratūrā.
Pirmā personīgā iepazīšanās notika pēc 1990. gadā pēc 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Toreiz vēl pastāvēja Latvijas PSR prokuratūra, bet Jānis Skrastiņš kopā ar Tālavu Jundzi apbraukāja prokuratūras iestādes, aptaujājot tur strādājošos. Bija atbraucis arī uz Cēsīm un, tā uzmanīgi taustoties, skaidroja, kāda varētu būt darbinieku reakcija, ja paralēli Latvijas PSR prokuratūras pastāvēšanai tiktu dibināta neatkarīgās Latvijas prokuratūra. Tajā laikā strādāju Cēsu rajona Izmeklēšanas nodaļā, biju noskatīts pāriešanai darbā prokuratūrā, tāpēc arī piedalījos minētajā tikšanās reizē. Lai arī valdīja neziņa par tālāko, Cēsīs lielu diskusiju nebija – vienkārši atbalsts. Gan Izmeklēšanas nodaļā, gan prokuratūrā bija izveidotas Tautas frontes nodaļas.
Noteikti īpaša diena ir 1990. gada 26. septembris, kad Augstākā padome iecēla pirmo atjaunotās Latvijas ģenerālprokuroru – Jāni Skrastiņu, tika nodibināta Latvijas Republikas prokuratūra. Notikumus Rīgā, protams, vēroju no nedaudz vairāk kā 80 kilometru attāluma, bet 1991. gada pavasarī uzsāku izmeklētāja darbu Jāņa Skrastiņa vadītajā iestādē. Vēsturiski noteikti reta situācija, ka nelielā ģeogrāfiskā teritorijā pastāv divas prokuratūras. Vienā strādā izmeklētāji un prokurori, kuri gatavi savas zināšanas atdot neatkarīgai Latvijas Republikai, citi turpina pakļāvību svešai varai ar centru Maskavā. Jānis Skrastiņš, vadot tik riskantus centienus, demonstrēja patriotisku drosmi un tālredzību, kas ietekmēja daudzus tiesiskuma procesus, atjaunojot neatkarīgu Latvijas Republiku. Tādas spējas nav dotas katram. Pilnīgs pretstats pakļautības vieglumam, iztapībai un sīkmanīgumam. To vajadzētu pārdomāt dažam šodienas profesijas profesionālam čīkstulim. Lakoniskākais 90. gadu sākuma Jāņa Skrastiņa raksturojums – drosmīgs cilvēks. To viņš arī apliecināja turpmākajos gados, vadot reketa apkarošanu, vardarbīgu noziegumu pieaugumu, noziegumu izmeklēšanu, kas bija saistīti ar privatizācijas taisnībām, netaisnību, nereti juridiski un cilvēcīgi neizprotamo.
Man ciešāka profesionālā un cilvēciskā saikne ar Jāni Skrastiņu veidojās 90. gadu beigās, kad kā Cēsu rajona virsprokurors tiku iekļauts kriminālprocesuālai likumdošanai nepieciešamo pārmaiņu darba grupās. Pārmaiņu ideju ģenerators bija Jānis Skrastiņš. Es – ikdienas rutīnu pārzinošs praktiķis – iepazinu izcilību kā praksē, tā teorijā. Jānis Skrastiņš zināja Latvijai saistošos kriminālprocesuālās likumdošanas standartus, svešvalodas, bija iepazinis citu valstu pieredzi. Viņam nebija problēmu formulēt likumdošanas normas no juridiskās tehnikas un būtības viedokļa, bet bija svarīgi, kā idejas realizēsies praksē. Centos būt sarunu biedrs. Būtiski bija tas, ka viņš spēja uz izmeklēšanas un iztiesāšanas procesu, arī operatīvo darbību raudzīties ne tikai kā prokurors, bet arī kā aizstāvis. Kriminālprocesa likumā ir formulētas daudzas Jāņa Skrastiņa idejas arī attiecībā uz kriminālprocesa vienkāršošanu. Diskusijas un sarunas par pārmaiņu nepieciešamību bija profesionāli intelektuāla bauda vairāku gadu garumā. Rezultāts – Kriminālprocesa likums. Ir ko kritizēt, visu neizdevās paspēt, bet gala variants atbilda 2005. gada aktualitātei.
Jānis Skrastiņš bija spiests piedzīvot arī neatkarīgās Latvijas netīrāko politiskās cīņas laiku, kurā politiķu savstarpējā cīņa notika bez noteikumiem, ignorējot tiesiskuma principus. Varbūt kādam vismaz tagad ir cilvēcīga kauna izjūta? Rezultātā Latvijas tieslietu sistēma zaudēja talantīgu prātu, to ieguva privātais bizness.
Skumji. Ar kuru vēl varēs tā profesionāli parunāties? Daudz kas mainās, ir procesi, kuri arī tieslietās nenotiks paši no sevis, tie ir gudri un pārdomāti jāvirza. Cerams kāds, kurš izlasīs šīs nelielās pārdomas, līdzīgos procesos būs gatavs piedalīties. Diemžēl tagad Jāņa Grota vārdi Gaujmalas lakstīgalām jāizdzied no mākoņu maliņas:
"Tur, kur Gauja, tur, kur Rauna,
Tur kur vējš no rītiem pūš,
Tur man bija zelta cauna,
Tur man bija vai viss mūžs..."
Esmu pārliecināts, ka Jānis šīs rindas dzird ...
Bijušais Latvijas Republikas ģenerālprokurors,
Satversmes Aizsardzības biroja
direktors,
LU Juridiskās fakultātes lektors Jānis Maizītis