ŽURNĀLS Redaktora sleja

Acīmredzamas domstarpības starp Polijas Republiku (Polija) un Eiropas Savienību (ES) tiesiskuma izpratnes kontekstā aizsākās jau pirms pāris gadiem. Šo domstarpību vēsturi caurvij abu pušu politiskā nostāja, paziņojumi, pārkāpuma procedūras, kā arī Eiropas Savienības Tiesas (EST) nolēmumi. Tomēr šobrīd izskatās, ka ir parādījies jauns pagrieziena punkts, kura iedvesmas avots ir Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 2020. gada spriedums, kurā tika atzīts, ka EST rīkojusies ultra vires.

Jaunu pagrieziena punktu iezīmē Polijas Konstitucionālās tiesas 2021. gada 15. jūlijā pasludinātais nolēmums, kurā secināts, ka EST noteiktie pienākumi Polijai kā ES dalībvalstij ir pretrunā ar Polijas Konstitūciju.¹ Uzsverams, ka konkrētie pienākumi saistīti ar Polijas tiesu struktūras un darbības organizēšanu, un šādu Polijas Konstitucionālās tiesas nolēmumu nevar nosaukt par pārsteigumu. Vienlaikus gan jānorāda, ka Polijas Konstitucionālajai tiesai bija iespēja rīkoties arī citādāk.

Piemēram, kā to izdarīja Francijas Valsts padome La Quadrature du Net u.c. lietas² kontekstā, kur tā spēja rast līdzsvaru, nenostatot tiesas un tiesnešus vienu pret otru. Kā to intervijā minēja arī Francijas Valsts padomes viceprezidents Bruno Lasērs, "starp tiesnešiem jāpastāv dialogam un situācijā, kad nav iespējas harmonizēt nacionālā līmeņa un Eiropas Savienības regulējumu, jāmaina politiskā nostāja, kā arī pats normatīvais regulējums, nevis jāprovocē "tiesnešu kari"."³

Tomēr izskatās, ka šāds risinājums Polijā neguva atbalstu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka 2021. gada 14. jūlijā EST apmierināja Eiropas Komisijas (EK) pieteikumu par konkrētu Polijas nacionālo tiesību normu piemērošanas apturēšanu. Šīs tiesību normas saistītas ar Polijas Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātai piešķirtām pilnvarām un ietver, piemēram, tiesnešu un tiesnešu palīgu saukšanu pie kriminālatbildības vai arī aizturēšanu. EST ne pirmo reizi bija jālemj jautājums par pagaidu noregulējumu, kā arī ne pirmo reizi bija jāsaskaras ar tiesu un tiesnešu neatkarību Polijā.

EST ir jau vairākās lietās vērtējusi tiesu un tiesnešu neatkarību, atzīstot, ka Polijā konkrētas nacionālās tiesību normas neatbilst ES tiesībām. Šeit jāmin, piemēram, spriedums lietā C-619/18 Komisija/Polija, spriedums lietā C-192/18 Komisija/Polija, spriedums apvienotajās lietās C-585/18, C-624/18 un C-625/18 A.K., spriedums lietā C-824/18 A.B. un spriedums apvienotajās lietās C-558/18 un C-563/18 Miasto Łowicz. Nākotnē šo sarakstu neapšaubāmi papildinās arī EST nolēmums lietā C-204/21 Komisija/Polija.

Vienlaikus uzsverams, ka, lai gan katrā no šiem spriedumiem tiek apskatīts tiesnešu un tiesu neatkarības jautājums dažādos aspektos un no dažādiem "leņķiem", nemainīgs paliek tikai viens – tiesām un tiesnešiem jābūt neatkarīgiem!

Pieminams arī tas, ka notikumi Polijā kļuva par katalizatoru EK idejai par ikgadējiem tiesiskuma ziņojumiem. Konkrētā ideja tika veiksmīgi realizēta, un šogad publicēts jau otrais tiesiskuma ziņojums par katru ES dalībvalsti, kā arī kopējais tiesiskuma ziņojums par ES kopumā.

Savukārt, atgriežoties pie Polijas, norādāms, ka ES nevar "izmest" dalībvalsti no ES par Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā nostiprināto vērtību neievērošanu, lai arī cik ļoti neatbilstoši konkrētā valsts uzvestos. Tas tā ir, jo šāda iespēja nav paredzēta Pamatlīgumos. ES dalībvalsts var tikai pati izlemt izstāties no ES, kā to izdarīja Apvienotā Karaliste. Līdz ar to Polijas un ES attiecības kļuvušas par "riņķa danci" – Polija nepilda EST spriedumus, kā arī rīkojumus, bet EK rosina pārkāpuma procedūras pret Poliju, kas rezultējas EST tiesvedībās un nolēmumos. Protams, ir arī LES 7. panta procedūra,⁴ tomēr pagaidām tā nav pierādījusi sevi kā "rezultatīvu" instrumentu Polijas gadījumā.

Minētais demonstrē ne tikai Polijas un ES konfliktu, bet arī veido domino efektu, aktualizējot jautājumu par kompetenču sadali starp ES un dalībvalsti, kā arī ES tiesību pārākuma principu, par ko jau Satversmes tiesa lēma Lisabonas spriedumā.

Ņemot vērā izveidojušos situāciju, izskatās, ka nākamais loģiskais solis ir Polexits. Lai gan konkrētais solis nav pats optimālais, tomēr iespējams, ka labākais no iespējamiem. ES nespēja tikt galā ar Poliju un EST nolēmumu nepildīšana rada šaubas par ES spēju risināt problēmas, kuras ietekmē arī citas dalībvalstis. Piemēram, Eiropas apcietināšanas ordera kontekstā. Tomēr, kāda būs šī stāsta attīstība un nākamie pavērsieni, rādīs nākotne.