ŽURNĀLS Redaktora sleja

Katru dienu internetu lieto vairāk nekā pieci miljardi cilvēku, savukārt Instagram lietotāji ikdienā augšupielādē aptuveni 65 tūkstošus fotogrāfiju, Netflix skatās aptuveni 452 tūkstoši lietotāju, TikTok lietotāji noskatās vairāk nekā 167 miljonus video, bet Twitter platformā tiek publicēti aptuveni 575 tūkstoši ierakstu. Šī statistika attēlo ne tikai lielo digitālo platformu lietotāju skaitu, pateicoties internetam, bet arī to, ka lielās digitālās platformas, kā arī tādi milzuzņēmumi kā, piemēram, Facebook, Google, Apple ir daļa no mūsu ikdienas. Tas tā ir, jo tiek izmantoti visdažādākie digitālie pakalpojumi, sākot ar pārlūkprogrammām un beidzot ar filmu un seriālu skatīšanos, kā arī dažādu mākoņdatošanas pakalpojumu izmantošanu.

Tomēr šobrīd vienīgais Eiropas Savienības (ES) normatīvais akts, kas regulē digitālos pakalpojumus, ir Direktīva par elektronisko tirdzniecību.¹ Šī direktīva pieņemta 2000. gadā, un kopš tās pieņemšanas brīža tā vairs nav pārskatīta, lai gan 2000. gadā, piemēram, tādas platformas kā Facebook un Instagram nemaz neeksistēja, bet uzņēmums Google tikai uzsāka savu darbību – šis uzņēmums dibināts 1998. gadā.

Tādēļ, ņemot vērā cita starpā to, ka milzuzņēmumi, kas piedāvā digitālos pakalpojumus, arvien vairāk iegūst ekonomisko un politisko ietekmi digitālajā vidē, Eiropas Komisija (EK) jau 2020. gada decembrī, lai, pirmkārt, palielinātu konkurenci attiecībā uz digitālo platformu sniegtajiem pamatpakalpojumiem, otrkārt, veicinātu alternatīvu platformu izveidi, kas varētu nodrošināt ne tikai kvalitatīvus, bet arī inovatīvus produktus un pakalpojumus par pieņemamām cenām, treškārt, sekmētu mazo uzņēmumu inovācijas potenciālu un, ceturtkārt, uzlabotu pakalpojumu kvalitāti, radot patērētājam izvēles iespējas, publicēja divus priekšlikumus diviem jauniem ES normatīvajiem aktiem, t.i., regulām.

Šobrīd abi EK priekšlikumi atrodas pirmajā lasījumā, un viens no šiem priekšlikumiem ir Digitālo tirgu tiesību akts (DTA),² savukārt otrs priekšlikums ir Digitālo pakalpojumu tiesību akts (DPA).³ Tāpat papildus DTA un DPA priekšlikumiem EK ir izstrādājusi arī Eiropas deklarācijas par digitālajām tiesībām un principiem digitālajai desmitgadei projektu,⁴ aptverot digitālās pārkārtošanās jomā nozīmīgākās tiesības un principus. Piemēram, ilgtspēju, drošību un drošumu, līdzdalību, solidaritāti, izvēles brīvību mijiedarbībā ar algoritmiem un mākslīgā intelekta sistēmām, kā arī cilvēka izvirzīšanu digitālās pārkārtošanās centrā. Šāda deklarācija tapusi, pamatojoties cita starpā uz Eirobarometra aptaujas rezultātiem,⁵ kā arī Eiropas digitālā kompasa noteiktajiem virzieniem.⁶

Tādējādi šobrīd ES likumdevēja līmenī tiek lemts par tieši piemērojamiem ES normatīvajiem aktiem, kuriem būs nepastarpināta ietekme uz mūsu ikdienu. Lai gan pagaidām DTA un DPA priekšlikumi atrodas pirmajā lasījumā un notiek aktīvas diskusijas saistībā ar to saturu, kā arī nepieciešamajiem uzlabojumiem tajos, uzsverams, ka arī ES dalībvalstu valdībām ir iespēja paust viedokli par minētajiem priekšlikumiem. Tas attiecīgi nozīmē, ka rūpīgi jāseko Ministru kabineta sēdēm, jo tieši tur tiek apstiprinātas Latvijas pozīcijas, kas tiek paustas pēcāk Padomē. Protams, izcili būtu, ja šādas nacionālās pozīcijas, kas tiek apstiprinātas Ministru kabinetā un ne tikai, tiktu izstrādātas ne tikai vienas ministrijas vai vairāku ministriju ietvaros, bet katru reizi notiktu arī sabiedrības informēšana un uzklausīšana pirms nacionālās pozīcijas izstrādes, lai tādējādi uzņēmumiem, kā arī jebkuram interesentam būtu iespēja izteikt viedokli vēl regulu vai arī direktīvu tapšanas procesā, ņemot vērā, ka regulas pēc to pieņemšanas un stāšanās spēkā jāpiemēro tieši, savukārt direktīvas tiek pārņemtas nacionālajā tiesību sistēmā.