ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads

[1] 2022. gada 1. maijā stāsies spēkā 2022. gada 3. februāra likums "Grozījumi Civillikumā" (turpmāk – Grozījumi), ar ko ticis reformēts Civillikuma (turpmāk – CL) 1074. un 1075. pantā ietvertais dalītā kopīpašuma izbeigšanas tiesiskais regulējums.

[1.1] Kā norādīts Grozījumu likumprojekta anotācijā¹ (turpmāk – Anotācija), nepieciešamību steidzami reformēt kopīpašuma izbeigšanas tiesisko regulējumu ir aktualizējusi šobrīd nekustamo īpašumu apgrozības jomā arvien plašākā prakse, ka juridiskas personas, iegādājoties domājamās daļas par salīdzinoši zemu cenu, vēlāk piedāvā pārējiem kopīpašniekiem šīs daļas atpirkt par augstāku cenu (lai tiesā netiktu celta kopīpašuma izbeigšanas prasība) vai arī drīz pēc domājamo daļu iegādes ceļ tiesā prasību par kopīpašuma izbeigšanu, lūdzot tiesu pārdot izsolē visu kopīgo nekustamo īpašumu un no pārdošanas ieņemto naudas summu sadalot starp kopīpašniekiem. Tādējādi tiek izbeigtas kopīpašuma attiecības, kuru līdzšinējo dalībnieku starpā, iespējams, nav bijušas domstarpības, un, zaudējot savu līdzšinējo mājvietu, viņi ir spiesti meklēt jaunu mājvietu.

Šāda tipiska situācija atspoguļota arī lielu ievērību guvušajā Senāta 2019. gada 17. decembra spriedumā lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414).² Turklāt ar minētajā lietā pieņemto blakus lēmumu Senāts darīja zināmu Saeimai, Valsts prezidentam un Ministru kabinetam par CL 1075. panta "neatbilstību mūsdienu apstākļiem, neparedzot tiem atbilstošus kopīpašuma dalīšanas veidus". Šajā ziņā Senāts norādīja, ka jāpārskata CL 1075. panta regulējums attiecībā uz kopīpašuma izbeigšanas jeb dalīšanas veidiem un tas jāpilnveido atbilstoši mūsdienu situācijai, tostarp kā vienu no kopīpašuma izbeigšanas veidiem paredzot kopīpašumā esošas daudzdzīvokļu mājas sadalīšanu dzīvokļu īpašumos. Jāapsver arī iespēja piešķirt tiesai kompetenci vienlaikus piemērot dažādus dalīšanas veidus iespējami taisnīgai un saprātīgai kopīpašuma izbeigšanai, jo šobrīd likumā ir paredzēta iespēja piemērot tikai vienu no CL 1075. pantā izsmeļoši uzskaitītajiem dalīšanas veidiem.³

[1.2] Ar Grozījumiem, pirmkārt, jaunā redakcijā izteikts CL 1075. pants, paredzot tiesai iespēju izraudzīties un piemērot vairākus jaunus dalīšanas veidus. Proti, līdzās visas kopīgās lietas atdošanai vienam kopīpašniekam vai visas kopīgās lietas pārdošanai ir paredzēta tiesas iespēja arī "atdot daļu vienam vai vairākiem kopīpašniekiem ar pienākumu atlīdzināt daļu naudā" vai nospriest "daļu pārdot" (skat. CL 1075. panta pirmās daļas 2. un 3. punktu), kā arī iespēja nospriest "sadalīt dzīvokļu īpašumos nekustamo īpašumu, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām" (skat. CL 1075. panta pirmās daļas 5. punktu). Pants papildināts ar normu, ka visas kopīgās lietas pārdošanas vietā pēc iespējas jānosaka kopīpašuma daļas pārdošana (skat. CL 1075. panta trešo daļu), savukārt tāds nekustamais īpašums, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām, pēc iespējas ir sadalāms dzīvokļu īpašumos (skat. CL 1075. panta otro daļu). Turklāt pants ir papildināts ar speciālu normu, kas regulē jautājumu par visas kopīgās lietas vai daļas pārdošanu izsolē (skat. CL 1075. panta ceturto daļu).

Otrkārt, CL 1074. pants papildināts ar jaunu otro daļu, kas attiecas uz nekustamiem īpašumiem, kuros ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām, un paredz jaunu likumisku ierobežojumu tāda kopīpašnieka tiesībai noteiktā laika posmā prasīt kopīpašuma izbeigšanu, kurš savu domājamo daļu ieguvis darījumtiesiskā ceļā.

Treškārt, CL ir papildināts ar jaunu 1074.¹ pantu, kas regulē tāda kopīpašnieka izslēgšanu no kopīpašuma, kurš, "ļaunprātīgi izlietojot savas tiesības vai nepildot pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešām personām būtisku kaitējumu".

[1.3] Lai pēc iespējas skaidrāk un vispusīgāk būtu uztverams ar Grozījumiem īstenotās reformas panāktais rezultāts, šajā rakstā visupirms tiks aplūkots kopīpašuma izbeigšanas līdzšinējais regulējums un tā piemērošanas prakse, jo vairums no raksta pirmajā daļā aplūkotajiem kopīpašuma izbeigšanas tiesiskajiem aspektiem nezaudēs nozīmi arī pēc Grozījumu spēkā stāšanās. Raksta otrajā daļā tiks aplūkots kopīpašuma izbeigšanas tiesiskais regulējums citu ģermāņu tiesību sistēmas valstu, t.i., Austrijas, Šveices un Vācijas, tiesībās, kas citstarp dos iespēju minēto valstu regulējumu salīdzināt ar līdzšinējo un jauno kopīpašuma izbeigšanas regulējumu Latvijā. Savukārt raksta trešajā daļā tiks aplūkots kopīpašuma izbeigšanas jaunais regulējums, kas ietverts CL 1074.–1075. pantā, izceļot un iespēju robežās izanalizējot būtiskākos jauninājumus, kā arī to ietekmi uz līdzšinējo izpratni par kopīpašuma izbeigšanu ar dalīšanu.

II. Līdzšinējā situācija

1. Tiesība prasīt kopīpašuma izbeigšanu ar dalīšanu

[2] Kā noteikts CL 1074. pantā, "nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim", tāpēc "katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu". Proti, pēc vispārīgā principa katrs kopīpašnieks ir tiesīgs katrā laikā un bez kādu īpašu priekšnoteikumu iestāšanās, respektīvi, bez pamatojuma norādīšanas, prasīt kopīpašuma izbeigšanu ar dalīšanu.⁴

a) Tiesības juridiskā būtība

[3] CL 1074. pantā paredzēto ikviena kopīpašnieka subjektīvo tiesību juridiski attaisno tas, ka kopīpašums jeb tāda uz vienu un to pašu lietu pastāvoša īpašuma tiesība, kas vienlaikus pieder vairākām personām noteiktās domājamās daļās (skat. CL 1067. panta pirmo daļu un 1072. pantu), nav normālais, vēlamais īpašuma veids,⁵ jo kopīpašuma būtība neizbēgami rada grūtības.⁶

[3.1] Minētais īpaši uzskatāmi redzams gadījumā, kad kopīpašnieki nespēj panākt vienošanos par kopīgās lietas izmantošanu, apsaimniekošanu vai rīcību ar to, un šajā ziņā viņu starpā valda nesaskaņas,⁷ kā rezultātā vienam vai vairākiem kopīpašniekiem var zust interese saglabāt kopīpašuma attiecības. Tāpēc CL 1074. pantā paredzētā kopīpašnieku tiesība prasīt dalīšanu ir tiesisks instruments, kuru katrs kopīpašnieks var izmantot arī piespiedu kārtā, lai izbeigtu kopīpašumu.⁸ Vienlaikus šī tiesība faktiski kalpo kā pamudinājums kopīpašniekiem rast savstarpēji pieņemamu risinājumu jautājumos par kopīgās lietas izmantošanu, apsaimniekošanu un rīcību ar to, jo pretējā gadījumā pastāv iespēja, ka kāds no kopīpašniekiem tiesas ceļā pieprasīs kopīpašuma izbeigšanu, kas var noslēgties arī ar kopīgās lietas pārdošanu trešajai personai, kā rezultātā "nepiekāpīgais" kopīpašnieks zaudēs savu domājamo daļu un kopīpašnieka statusu.⁹

Tajā pašā laikā būtu ļoti netaisnīgi, ja tāds kopīpašnieks, kurš nav spiests un arī nevēlas palikt kopīpašuma attiecībās, "izstājoties" no kopīpašuma, zaudētu savu domājamo daļu bez jebkāda atvietojuma vai atlīdzības.¹⁰ Tāpēc CL 1074. un 1075. pantā ietvertā tiesiskā regulējuma jēga un mērķis ir nodrošināt kopīpašnieku "tiesības uz īpašumu" (skat. Satversmes 105. pantu) situācijā, kad kopīpašumā esošās lietas kopīga izmantošana, apsaimniekošana vai rīcība ar to kļuvusi neiespējama, vienlaikus aizsargājot un pēc iespējas samērojot visu kopīpašnieku intereses.¹¹

[3.2] CL 1074. pantā paredzētā kopīpašnieku savstarpējā tiesība prasīt kopīpašuma izbeigšanu ir konstitutīva rakstura jeb tiesībpārveidojošs prasījums, kas nesaraujami saistīts ar attiecīgajam kopīpašniekam piederošo domājamo daļu. Izlietojot šo prasījumu, iespējams izbeigt kopīpašumu gan uz kustamu lietu, gan uz nekustamu īpašumu, tostarp uz dzīvokļa īpašumu (skat. Dzīvokļa īpašuma likuma 2. pantu). Ar minēto prasījumu iespējams izbeigt arī apbūves tiesības (skat. CL 1129.¹ panta pirmo daļu) kopīgu piederību vairākiem apbūves tiesīgajiem.¹²

Tā kā minēto materiāltiesisko prasījumu iespējams izlietot "katrā laikā", tas nav pakļauts noilgumam.¹³ Turklāt apstāklis, ka kopīpašnieku starpā ar līgumu vai tiesas spriedumu ir tikusi noteikta kopīgās lietas dalīta lietošana (skat. CL 1070. panta pirmo daļu), pats par sevi neietekmē katra kopīpašnieka tiesību jebkurā laikā prasīt kopīpašuma izbeigšanu.¹⁴

Kopīpašuma dalīšana un tās veida izraudzīšanās visupirms ir atstāta kopīpašnieku ieskatam, un vienīgi tad, ja kopīpašnieki nespēj vienoties par dalīšanu vai konkrētu tās veidu un kāds no viņiem ceļ tiesā prasību par kopīpašuma izbeigšanu, strīdu izšķir tiesa pēc sava taisnīgā ieskata, ar tiesas spriedumu izbeidzot kopīpašumu un nosakot konkrētu dalīšanas veidu.¹⁵ Tādējādi kopīpašuma izbeigšana ar dalīšanu var notikt 1) labprātīgi jeb vienošanās ceļā, kopīpašniekiem noslēdzot dalīšanas līgumu, vai 2) tiesas ceļā (prasības tiesvedības kārtībā), pamatojoties uz viena vai vairāku kopīpašnieku celto prasību, kas vērsta uz dalīšanas un tās veida noteikšanu ar tiesas spriedumu (skat. CL 1075. pantu).¹⁶ Minētais vienlaikus nozīmē, ka obligāts priekšnoteikums kopīpašuma izbeigšanai tiesas ceļā ir kopīpašnieku nespēja labprātīgi vienoties par dalīšanu vai tās veidu.¹⁷

[3.3] Speciāli noteikumi, kas regulē mantojuma dalīšanu, ietverti CL 724.–756. pantā.¹⁸ Mantojums ir dalāms kopumā, un to iespējams sadalīt tikai vienu reizi. Ja ar dalīšanas līgumu vai tiesas spriedumu mantojums ir ticis sadalīts, kādu no lietām atstājot mantinieku kopīpašumā (skat. CL 726. pantu), šāda kopīpašuma izbeigšanai tiesas ceļā ir piemērojami nevis mantojuma dalīšanas noteikumi, bet gan noteikumi par kopīpašuma izbeigšanu.¹⁹

b) Dalīšanas jēdziens

[4] Ar CL 1074. pantā lietoto terminu "dalīšana" ir apzīmēts kopīpašuma tiesības izbeigšanas speciāls veids,²⁰ kas pastāv līdzās vispārējiem īpašuma tiesības izbeigšanās pamatiem (piemēram, kopīgās lietas atmešana vai bojāeja, kopīgās apbūves tiesības kā nekustama īpašuma izbeigšanās, kopīgā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām, skat. CL 1032., 1033. pantu).²¹

[4.1] Jāuzsver, ka "dalīšana" (Teilung, раздел) ir konvencionāls jeb tradicionāli pieņemts termins, jo precīzāk būtu teikt, piemēram, kopīpašnieku "izdalīšanās" no kopīpašuma attiecībām. Arī apzīmējums "kopīpašuma izbeigšana ar dalīšanu" jāsaprot nosacīti, jo ar CL 1074. un 1075. pantā regulēto dalīšanu izbeidzas nevis pati īpašuma tiesība (vai apbūves tiesība), bet gan tās kopīga piederība vairākām personām.

Citiem vārdiem, dalīšanas rezultāts ir nevis vairākām personām kopīgi piederošas īpašuma tiesības izbeigšanās īstā nozīmē, bet gan šīs subjektīvās lietu tiesības nonākšana (pāriešana) vienas personas atsevišķā jeb individuālā piederībā,²² ja visa kopīgā lieta tiek atdota, respektīvi, piespriesta, vienam no kopīpašniekiem (kura rokās tad apvienojas visas domājamās daļas)²³ vai tiek pārdota trešajai personai (kas tādējādi darījumtiesiskā ceļā iegūst kopīpašniekiem piederējušo īpašuma tiesību).