ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nobeigums. Sākums "Jurista Vārdā" Nr. 17, 26.04.2022., Nr. 18, 03.05.2022.

IV. Jaunā tiesiskā regulējuma apskats

1. Reformas iemesli un mērķis

[35] Iztulkojot CL 1074. un 1075. pantu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 30. aprīlim), Senāts pamatoti uzsvēris, ka šajās normās ietvertā tiesiskā regulējuma jēga un mērķis primāri ir nevis sekmēt viena kopīpašnieka ekonomisko interešu īstenošanu, bet gan nodrošināt un aizsargāt visu kopīpašnieku "tiesības uz īpašumu" (skat. Satversmes 105. pantu) situācijā, kad kopīpašumā esošās lietas kopīga izmantošana, apsaimniekošana vai rīcība ar to kļuvusi neiespējama, vienlaikus aizsargājot un pēc iespējas samērojot visu kopīpašnieku intereses.¹

Taču – kā to apliecina jaunākā tiesu prakse – CL 1074. un 1075. pantā ietvertais kopīpašuma izbeigšanas pamatregulējums, kas domāts "normālām situācijām", ne vienmēr ir izrādījies piemērots tam, lai taisnīgi un – galvenais – pozitīvi izšķirtu strīdu par kopīpašuma izbeigšanu situācijās, kurās konstatējami īpaši apstākļi, tostarp dalīšanu pieprasījušā kopīpašnieka centieni izlietot CL 1074. pantā paredzēto tiesību pretēji pārējo kopīpašnieku pamatotām un aizsargājamām interesēm turpināt kopīpašuma attiecības un nezaudēt vienīgo mājokli.

a) Tiesību tālākveidošana vai tiesību jaunrade

[36] CL 1. pantā nostiprinātais labas ticības princips nenoliedzami kalpo kā "svarīgs korektīvs" gadījumos, kad likuma formāla piemērošana varētu novest pie "kļūmīgām situācijām no taisnības un vispārības interešu viedokļa".² Ja izrādās, ka konkrēto gadījumu regulējošās likuma normas burtiska piemērošana šī gadījuma īpašajos apstākļos novestu pie acīmredzami netaisnīga rezultāta, tiesai jāatrod strīda taisnīgs atrisinājums, iztulkojot un piemērojot speciālo normu kopsakarā ar CL 1. pantu³ (skat. arī iepriekš 9.1. punktu).

[36.1] Tajā pašā laikā no līdzšinējās tiesu prakses redzams, ka CL 1074. un 1075. panta piemērošana kopsakarā ar CL 1. pantu pamatā ir novedusi nevis pie kopīpašuma izbeigšanas strīda pozitīvas izšķiršanas (piemēram, ar tiesas spriedumu izbeidzot kopīpašumu vienīgi daļēji un izslēdzot to kopīpašnieku, kurš rīkojies pretēji labai ticībai), bet gan pie negodprātīgā kopīpašnieka celtās prasības noraidīšanas⁴ (skat. arī iepriekš 9.2. punktu). Tādējādi vienreiz jau iztiesājušies kopīpašnieki bieži vien ir spiesti turpināt kopīpašuma attiecības ar negodprātīgo kopīpašnieku un samierināties ar to, ka vienīgā iespēja, kas viņiem atlikusi, ir izstāties no kopīpašuma, atsavinot savu domājamo daļu citai personai.⁵

Turklāt līdzšinējā tiesu praksē nav tikusi akceptēta tiesas iespēja, piemērojot CL 1. pantu, atkāpties no CL 1075. panta regulējuma un ar spriedumu sadalīt kopīgo namīpašumu dzīvokļu īpašumos tad, ja namīpašums nav reāli dalāms, taču to ir iespējams sadalīt dzīvokļu īpašumos, un ja konkrētā gadījuma īpašajos apstākļos abu pārējo CL 1075. pantā paredzēto dalīšanas veidu piemērošana novestu pie acīmredzami netaisnīga rezultāta (piemēram, situācijā, kad viens no kopīpašniekiem, rīkojoties pretēji labai ticībai, ir pieprasījis izbeigt kopīpašumu un pārdot kopīgo namīpašumu izsolē, kā rezultātā pārējie kopīpašnieki var zaudēt savu līdzšinējo mājokli, lai gan Valsts zemes dienests ir sniedzis pozitīvu atzinumu par iespēju konkrēto namīpašumu sadalīt dzīvokļu īpašumos).⁶

Rezultātā Senāts ir atzinis, ka CL 1075. pants "neparedz mūsdienu apstākļiem atbilstošus kopīpašuma izbeigšanas veidus", vienlaikus vēršot likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību pilnveidot esošo kopīpašuma izbeigšanas veidu regulējumu "atbilstoši mūsdienu situācijai", tostarp kā vienu no dalīšanas veidiem paredzot kopīpašumā esošas dzīvojamās mājas sadalīšanu dzīvokļu īpašumos.⁷ Atsaucoties uz šo Senāta pausto pozīciju, arī juridiskajā literatūrā ticis uzsvērts, ka "mūsdienās kopīpašuma izbeigšanu Latvijā nosaka vismaz divus tūkstošus gadus senas tiesību normas, kuru pirmavots ir romiešu tiesības", vienlaikus aizrādot, ka "tiesībām ir jāattīstās līdzi laikam un jākalpo sabiedrības interesēm, nevis jābūt vēsturiskam piemineklim, ko ne pie kādiem apstākļiem nedrīkst mainīt".⁸

[36.2] No vienas puses, nav šaubu, ka CL ietvertajam regulējumam, kas balstīts uz romiešu tiesībām, ir ļoti senas tradīcijas. Tāpat nav šaubu, ka "vismaz divus tūkstošus gadus senas tiesību normas" var neatbilst un visai bieži arī neatbilst "mūsdienu apstākļiem", ko pavisam droši var teikt arī par CL 1075. pantā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 30. aprīlim) izsmeļoši uzskaitītajiem dalīšanas veidiem.

No otras puses, iepriekš šajā rakstā aplūkotais kopīpašuma izbeigšanas regulējums Austrijas, Šveices un Vācijas tiesībās uzskatāmi apliecina, ka arī citās ģermāņu tiesību sistēmas valstīs spēkā esošais dalīšanas veidu pamatregulējums ir balstīts uz "vismaz divus tūkstošus senām tiesību normām".

Vēl vairāk, ja CL 1075. pantu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 30. aprīlim) salīdzina ar Austrijas, Šveices un Vācijas tiesībām, tad – atšķirībā no Latvijas – šo ārvalstu kopīpašuma izbeigšanas pamatregulējumā pat nav paredzēta tiesas kompetence strīda gadījumā atdot visu kopīgo lietu vienam kopīpašniekam ar viņa pienākumu izmaksāt pārējiem kopīpašniekiem viņu daļas naudā (skat. iepriekš 21., 27. un 33. punktu).⁹ Var teikt, ka šajā ziņā līdzšinējais Latvijas regulējums ir bijis daudz "mūsdienīgāks" nekā, piemēram, Šveices vai Vācijas regulējums.

[36.3] Vienlaikus jāņem vērā, ka no katrā konkrētā valstī pastāvošās tiesību normu piemērošanas metodoloģijas un tiesību jaunrades tradīcijām ir atkarīgs, vai jaunākajā tiesu praksē aktualizējušos problēmu, kuru iespējams taisnīgi atrisināt vienīgi ar tiesību tālākveidošanu, atstāt tiesu varas rokās vai tomēr noregulēt likumdošanas ceļā.

Tā, piemēram, attiecīga normatīvā regulējuma neesība BGB 752. un 753. paragrāfā nav bijusi šķērslis, lai Vācijas tiesu praksē un tiesību doktrīnā atzītu, ka izņēmuma gadījumos, piemērojot labas ticības principu, tā kopīpašnieka domājamo daļu, kurš pieprasījis kopības izbeigšanu, tiesa var piespriest otram kopīpašniekam pret atlīdzību naudā, ja, piemēram, pirmā kopīpašnieka pieprasītā dalīšana ar pārdošanu izraisītu īpašu cietsirdību pret otru kopīpašnieku, kurš iebilst pret šādu dalīšanu (skat. iepriekš 31.2. un 33. punktu). Proti, Vācijas tiesu praksē labas ticības princips pavisam noteikti tiek uzskatīts par "svarīgu korektīvu" īstā nozīmē, ar ko izņēmuma gadījumos iespējams koriģēt likuma pamatregulējumu, radot jaunus tiesību noteikumus ("tiesnešu tiesības").¹⁰

Turpretī, piemēram, Austrijas tiesībās jautājums par kopīpašnieku iespēju tiesas ceļā prasīt kopīgā nekustamā īpašuma sadalīšanu dzīvokļu īpašumos savulaik ticis atrisināts likumdošanas ceļā, tāpēc Austrijas tiesībās – atšķirībā no Šveices, Vācijas un Latvijas tiesībām – jau labu laiku ir spēkā Austrijas WEG 3. paragrāfa pirmās daļas 3. punkta norma, kas paredz reālās dalīšanas speciālu veidu, t.i., apbūvēta zemes gabala sadalīšanu dzīvokļu īpašumos tiesvedības procesā par kopības izbeigšanu (skat. iepriekš 20., 21. un 22.2. punktu).

Arī Latvija ir izšķīrusies likumdošanas ceļā, t.i., ar Grozījumiem reformēt kopīpašuma izbeigšanas tiesisko regulējumu, pirmām kārtām paplašinot tiesas kompetenci un ieviešot vairākus jaunus dalīšanas veidus. Šajā ziņā jaunais CL 1075. panta regulējums ne tikai būtiski atslogo tiesu no nepieciešamības katrā konkrētā kopīpašuma izbeigšanas strīdā īpaši apsvērt CL 1. pantā nostiprinātā labas ticības principa piemērošanas un esošā normatīvā regulējuma koriģēšanas nepieciešamību, bet arī padara kopīpašuma izbeigšanas regulējumu elastīgāku un daudz vairāk piemērotu visdažādāko strīdus situāciju taisnīgai atrisināšanai.

b) Jaunā tiesiskā regulējuma būtība un mērķis

[37] Reformējot kopīpašuma izbeigšanas tiesisko regulējumu, Latvijas likumdevējs, pirmkārt, jaunā redakcijā ir izteicis CL 1075. pantu, būtiski paplašinot tiesas kompetenci un ieviešot vairākus jaunus dalīšanas veidus, kuru piemērošanas gadījumā kopīpašuma attiecības netiek izbeigtas pilnībā, respektīvi, šīs tiesiskās attiecības vai nu tiek saglabātas to kopīpašnieku starpā, kuri nevēlas izbeigt kopīpašumu (skat. CL 1075. panta pirmās daļas 2. un 3. punktu), vai arī tiek pārvērstas par "kvalificēta" kopīpašuma jeb dzīvokļu īpašnieku attiecībām (skat. CL 1075. panta pirmās daļas 5. punktu).

Otrkārt, CL 1074. pants ir papildināts ar otro daļu, kas paredz jaunu likumisku dalīšanas ierobežojumu. Proti, ja kopīgā lieta ir "nekustams īpašums, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām", tad tāds kopīpašnieks, kurš ieguvis domājamo daļu darījumtiesiskā ceļā, "var prasīt tiesā kopīpašuma dalīšanu agrāk nekā piecus gadus no īpašuma tiesību nostiprināšanas zemes grāmatā tikai tad, ja tam ir svarīgs iemesls".

Visbeidzot, treškārt, CL ir papildināts ar jaunu 1074.¹ pantu, kas regulē tāda kopīpašnieka izslēgšanu no kopīpašuma, kurš, "ļaunprātīgi izlietojot savas tiesības vai nepildot pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešām personām būtisku kaitējumu".

[37.1] Galvenais iemesls, kāpēc kopīpašuma izbeigšanas regulējums ticis papildināts ar jaunu likumisku dalīšanas ierobežojumu (skat. CL 1074. panta otro daļu), kā arī ar vairākiem jauniem dalīšanas veidiem (skat. CL 1075. panta pirmās daļas 2., 3. un 5. punktu), protams, ir "samērā jauna, pēdējos gados radusies tendence"¹¹ jeb arvien plašāk piekoptā prakse, ka juridiskas personas (komersanti), peļņas gūšanas nolūkā iegādājoties domājamās daļas par salīdzinoši zemu cenu, vēlāk piedāvā pārējiem kopīpašniekiem šīs daļas atpirkt par augstāku cenu (lai tiesā netiktu celta kopīpašuma izbeigšanas prasība), vai arī drīz pēc domājamo daļu iegādes ceļ tiesā prasību par kopīpašuma izbeigšanu, lūdzot tiesu pārdot izsolē visu kopīgo nekustamo īpašumu un no pārdošanas ieņemto naudas summu sadalīt starp kopīpašniekiem (skat. arī iepriekš 1.1. punktu).¹²

Tādējādi tiesai piešķirtā kompetence "sadalīt dzīvokļu īpašumos nekustamo īpašumu, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām" (skat. CL 1075. panta pirmās daļas 5. punktu), pirmām kārtām domāta daudzdzīvokļu māju kopīpašnieku tiesību un pamatoto interešu aizsardzībai pret tādu viena vai vairāku kopīpašnieku negodprātīgu rīcību, pieprasot kopīpašuma izbeigšanu, kas īstenota peļņas gūšanas nolūkā un ignorējot citu kopīpašnieku pamatotās un aizsargājamās intereses. Taču arī pārējo jauno dalīšanas veidu ieviešanas pamatmērķis ir tāds pats, jo līdzīgā situācijā citstarp var nonākt tāda apbūvēta nekustamā īpašuma kopīpašnieki, kura sastāvā ietilpstošo ēku juridiski vai faktiski nemaz nav iespējams sadalīt dzīvokļu īpašumos (piemēram, ēka nav "dzīvojamā māja" vai arī tā ir "viena dzīvokļa māja").