Šī tematiskā izdevuma saturiskais tvērums ir vērsts uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, aplūkojot gan tieši no tā izrietošus, gan arī saistītus jautājumus. To, ka lietpratēju diskusija par šo tēmu aizvien ir ļoti aktuāla, apliecina gan iepriekš jau izskanējušie viedokļi, gan šajā izdevumā paustās pārdomas un arī Satversmes tiesā ierosinātās lietas par Kriminālprocesa likuma (KPL) attiecīgajām normām. Rosināto lietu nosaukumos apstrīdētās normas atkārtojas, un tēmas kontekstā tās skar tiesību institūtus, kas izriet no KPL 59. un 9. nodaļas normām.
Process par noziedzīgi iegūtu mantu juristu aprindās ir bijis diskutabls vienmēr, taču šis ir īpaši piemērots laiks lietpratēju diskusijai, jo tēma ar aktuālajām lietām jau atkal ir atgriezusies Satversmes tiesas darba kārtībā, tādējādi signalizējot, ka problēmas patiešām pastāv. Cits jautājums – kas ir to pamatā – joprojām nepietiekams vai nekvalitatīvs regulējums vai tā piemērošanas prakse. Atbildes par to noteikti būs rodamas arī vēl sagaidāmajos konstitucionālās tiesas spriedumos, taču kā savā rakstā, pievēršoties taisnīgumam un nevainīguma prezumpcijai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, norāda LU Juridiskās fakultātes lektors Gunārs Kūtris, jau iepriekš zinātniskajās konferencēs kritika ir bijusi veltīta ne tikai normatīvajam regulējumam, bet arī praksei, taču zinātnieku norādes nav sadzirdētas. "Tā rezultātā Satversmes tiesā pēdējos divos gados vien par šo procesu ierosinātas 13 lietas, no kurām vairākas par KPL 627. un 631. pantu ir apvienotas, un galarezultātā saskatāmas piecas patstāvīgas lietas. Šāds lietu skaits konstitucionālajā tiesā par vienu kriminālprocesa jautājumu ir visai iespaidīgs, un tas liecina par nopietnu problēmu," pauž G. Kūtris.
Daudzveidīgo problēmu klāstu, aplūkojot mantas izcelsmes pierādīšanas problemātiku tiesību uz īpašumu un taisnīga tiesas procesa perspektīvā, savā rakstā ieskicē arī zvērināts advokāts Egons Rusanovs, norādot, ka "pēdējo gadu prakses tendences liecina, ka mantas konfiskācijas un rīcības ar noziedzīgi iegūtu mantu institūts vēl pirmstiesas kriminālprocesa laikā bez kādas izšķirības tiek attiecināts gan uz tiem mazākumā esošajiem, kas mantu patiešām ieguvuši, īstenojot kādu noziedzīgu rūpalu, gan arī absolūto vairumu to, kas tiesiskiem līdzekļiem vairojuši savu kapitālu, bet nereti neveiksmīgi izraudzītas aktīvu diversifikācijas vai naivas paļaušanās uz nekompetenta padomdevēja ierosinājumiem dēļ pamanījušies nonākt neapskaužamajā uzraudzības iestāžu aizdomu ēnā".
Turpretim bijusī Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece, zvērināta advokāte Ilze Znotiņa savā rakstā akcentē NCB (non-coviction based) konfiskācijas priekšrocības un to, ka KPL ietvertais regulējums par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju ir veidots, balstoties uz vairākiem starptautiskiem normatīvajiem aktiem, un ne Latvijas regulējums, ne starptautiskās tiesību normas neparedz iespēju noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem palikt civiltiesiskajā apgrozībā. Pēc I. Znotiņas domām, "process par mantas konfiskāciju KPL 59. nodaļas kārtībā ir labi nostiprinājies Latvijas tiesību sistēmā un tā pozitīvos rezultātus varam vērot jau šobrīd, vismaz attiecībā uz nesenajām akūtajām problēmām kredītiestādēs, kuru likvidācijas gaitā tika uzsākti simtiem kriminālprocesu". Turklāt noslēguma secinājumos viņa pauž, ka "kopumā aiz visa intensīvā KPL 59. nodaļas procesa trokšņa klusi slēpjas fakts, ka Latvijā vēl joprojām ir ļoti maz notiesājošu spriedumu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un tiem sekojošu tradicionālu konfiskāciju".
Savukārt zvērināta advokāte Daiga Siliņa un zvērināta advokāta palīdze Mg. eoc., Mg. iur. Līga Baltiņa savā rakstā uzsver, ka no publiski nepieejamas tiesu prakses, tostarp arī autoru profesionālajā praksē esošiem Ekonomisko lietu tiesas un Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas lēmumiem, ar kuriem manta tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu, konfiscējot to valsts labā, ir secināms, ka līdz šim normu piemērošanā nav izveidojusies vienveidīga un paredzama prakse. Autores norāda, ka atsevišķos gadījumos ar līdzīgiem faktiskajiem apstākļiem tiesa nonāk pie atšķirīgiem secinājumiem, īstenojot konfiskāciju, kas neatbilst noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas praksei Eiropas Savienībā. Tāpēc, viņuprāt, precīzi ir nosakāmas materiālās un procesuālās normas, kādas ir piemērojamas, atzīstot mantu par noziedzīgi iegūtu Krimināllikuma (KL) 70.11 panta izpratnē, kam autores arī pievērsušās rakstā "Noziedzīga nodarījuma sastāvs kā priekšnoteikums mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu KPL 59. nodaļas kārtībā". Tāpat jautājumam par KL 70.11 panta pirmās daļas un KPL 125. panta trešās daļas piemērošanas problemātiku kopsakarā ar citām saistītām tiesību normām tieši sevišķajā procesā, kad pamatprocesā tiek izmeklēta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana (KL 195. un 314. pants), savā rakstā pievēršas arī LU Juridiskās fakultātes doktorante, zvērināta advokāta palīdze Mg. iur. Daira Sergejeva.
Līdztekus piemērojamo normu noskaidrošanai ne mazāk aktuāls ir jautājums par pierādīšanu, un tam šajā izdevumā veltīti trīs raksti. Tā, piemēram, ģenerālprokurors Dr. iur. Juris Stukāns skaidro, ka KPL regulējums pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu pierādīšanai paredz divus pierādīšanas standartus – "ārpus saprātīgām šaubām" un "iespējamības pārsvars". No viņa paustā izriet, ka krimināltiesiskajās attiecībās – KL 70.11, 195. un 314. pants un KPL 59. nodaļa – mantas (līdzekļu) izcelsmi nosaka, balstoties uz iespējamības pārsvara pierādīšanas standartu, tas ir, pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Turpretim zvērināts advokāts un LU Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Jānis Rozenbergs, daloties pārdomās par atsevišķiem pierādīšanas procesa jautājumiem, kas ir vērtējami tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, secina, ka neatkarīgi no tā, vai un kādā apjomā mantas īpašnieks izpildīs savu pienākumu pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, lai atbilstoši KPL 124. panta sestajai daļai un 125. panta trešajai daļai varētu tikt izdarīts gala secinājums par to, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, procesa virzītājam ir pienākums ar ticamības pārsvaru pierādīt tiesai mantas nelikumīgo izcelsmi. Savukārt Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnesis Mg. iur. Zigmunds Dundurs ar savu rakstu dod pienesumu diskusijā par pierādījumu pārbaudi tiesā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, uzsverot, ka personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ko garantē Satversme, ir attiecināmas arī uz īpašo pirmstiesas procesa stadijā paredzēto procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Tiesneša vērtējumā, procesam ir jābūt tādam, kas jebkurai personai garantē Satversmē noteikto tiesību un likumisko interešu īstenošanu.