Šis žurnāla "Jurista Vārds" tematiskais laidiens pie lasītājiem dodas īsi pirms ziemas saulgriežiem – laikā, kad kristīgajā tradīcijā balstītā pasaules daļa gaida un gatavojas Dieva piedzimšanas svētkiem (Adventus Domini). Tieši Ziemassvētkos uz baznīcu vismaz reizi pa reizei dodas pat tie, kuru dzīvē reliģiskie rituāli ieņem minimālu vietu. Vai vismaz sapulcējas ģimenes lokā pie eglītes vai Adventes vainaga, kas kopš viduslaikiem arī ir kristīgo Ziemassvētku tradīcijas daļa. Adventes laiks tādējādi ir spilgts, lai arī nebūt ne vienīgais, piemērs mūsu ikdienas un kultūras dziļajām saiknēm ar kristietību.
Pirms vairāk nekā 100 gadiem dibinātā Latvijas valsts, lai arī sekulāra, neapšaubāmi ir Rietumu – tātad kristīgās – pasaules, civilizācijas daļa. Svētku svinēšana ir tikai uzskatāmākais šīs patiesības apliecinājums. Mūsu tiesisko sistēmu, piemēram, caurauž cilvēka dzīvības un cieņas neaizskaramības, kā arī visu cilvēku vienlīdzības principi, kas (tāpat kā cilvēktiesības kopumā) arī sakņojas kristīgajā ētikā.
Latvijas Satversme kā modernas, demokrātiskas un tiesiskas Eiropas valsts konstitūcija, no vienas puses, atgādina par to, ka kristīgās vērtības ir mūsu identitātes sastāvdaļa (Satversmes ievads), no otras puses, nosaka, ka "ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību" un "baznīca ir atdalīta no valsts" (Satversmes 99. pants).
Diskusijas par valsts un baznīcas attiecībām bija aktuālas gan Latvijas dibināšanas laikā, gan, starp citu, ar pieaugošu intensitāti tādas tās ir arī mūsdienu Latvijā. Dibinot valsti un izstrādājot konstitūciju, ļoti būtisks uzdevums bija tradicionāli katoliskās Latgales integrācija "vienotā projektā" ar protestantisko Vidzemi, Kurzemi un Zemgali. Tam tika veltītas gan Satversmes izstrādātāju pūles, gan Latvijas tā laika Ārlietu ministrijas mērķis noslēgt līgumu (konkordātu) ar Svēto Krēslu, kas arī izdevās 1922. gadā. No otras puses, nevar neminēt, ka 20.–30. gadu Latvijā (tai skaitā Satversmes sapulcē un pirmajās Saeimās) būtiska loma bija kreisi orientētajiem politiķiem, kas baznīcas ietekmi apzināti centās mazināt, un tāds bija arī lielas sabiedrības daļas noskaņojums.
Padomju okupācijas periods vardarbīgi noārdīja ne vien kristīgās tradīcijas un institūcijas, bet universālās cilvēciskās vērtības vispār. Līdz ar to neatkarību atguvušajai Latvijas valstij un sabiedrībai "attiecības" ar reliģiju bija jābūvē gandrīz no jauna.
Latvija ir reliģiski un konfesionāli neparasti daudzveidīga (luterāņi, katoļi, baptisti, pareizticīgie, vecticībnieki u.c. kristieši, kā arī jūdaisti, musulmaņi, liels skaits citu mazāk zināmu un "netradicionālu" reliģiju) un šai ziņā arī ļoti iecietīga. Būtisku reliģisku konfliktu šobrīd faktiski nav (kaut gan tādu nav trūcis senākā vēsturē).
Pēdējos gados valsts un baznīcas attiecību jautājums vairākkārt aktualizējies tieši juridiskajā kontekstā, dažādu reliģisko grupu pārstāvjiem aktīvi iesaistoties tiesībpolitiskās diskusijās, piemēram, par laulības un ģimenes definīciju (Satversmes 110. pants), viendzimuma pāru tiesisko aizsardzību (Satversmes tiesas spriedums un Partnerattiecību likuma projekts), abortu pieļaujamību, mākslinieciskās izpausmes brīvību utt. Būtisks nesenu diskusiju objekts bija Saeimas lēmums grozīt Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusu, nosakot tās patstāvību un neatkarību no ārpus Latvijas esošas ietekmes (plašāk skat. šī gada 13. septembra "Jurista Vārda" laidienu).
Šis "Jurista Vārds" veltīts valsts un baznīcas attiecībām Latvijā – gan vēsturiskā aspektā, gan mūsdienu skatījumā. Žurnāls tapis, redakcijai sadarbojoties ar Ārlietu ministriju, lai atzīmētu Latvijas un Svētā Krēsla noslēgtā līguma – konkordāta – simtgadi. Redakcija pateicas autoriem, kas ar savām daudzveidīgajām publikācijām ļauj iepazīt un rosina domāt gan par valsts un baznīcas vēsturiskajām attiecībām, gan reliģijas nozīmi un reliģisko institūciju darbības regulējumu mūsdienu demokrātiskajā un tiesiskajā Latvijas valstī.