ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Likumā "Par tiesu varu" ir nodalīta tiesas spriešana civillietās un administratīvajās lietās. Vienlaikus jautājumi bērnu tiesību lietās var tikt izskatīti gan tiesā civilprocesuālā kārtībā (turpmāk – vispārējās jurisdikcijas tiesa¹), gan administratīvā procesa kārtībā administratīvajā tiesā. Var būt situācijas, kad vieni un tie paši lietas dalībnieki paralēli ir iesaistīti abos procesos, bet tikai no atšķirīga tiesību skatpunkta. Piemēram, vispārējās jurisdikcijas tiesā vecāki šķir laulību, risinot arī jautājumu par bērna aizgādību un dzīvesvietu, savukārt administratīvajā tiesā tiek vērtēts bāriņtiesas lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu vienam no vecākiem. Vai, piemēram, vispārējās jurisdikcijas tiesa ir noteikusi bērnam saskarsmes kārtību ar vecāku, ar kuru bērns ikdienā nedzīvo kopā, tomēr otrs vecāks šo kārtību neievēro. Tāpēc vecāks, kuram noteikta saskarsmes kārtība, vēršas bāriņtiesā un pēc tam administratīvajā tiesā ar lūgumu pārtraukt aizgādības tiesības vecākam, kurš ļaunprātīgi nepilda vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu.

Šādos gadījumos, lai arī katra no tiesām lietu izskata atbilstoši savai kompetencei un procesuālajai kārtībai, tiesai ir jābūt informētai un jāizprot arī otras tiesas kompetence, lai nepieļautu situāciju, ka spriedumi kļūst savstarpēji pretrunīgi vai pat reāli neizpildāmi. Tas nav savienojams ar tiesiskas valsts principu un no tā izrietošajām personas tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Turklāt ir ļoti būtiski ņemt vērā, ka bērnu tiesības ir īpaša tiesiskās aizsardzības joma. Tāpēc valstij, kuras vārdā rīkojas bāriņtiesas un tiesas, ir jāpieliek visas pūles, lai bērnu tiesības valstī tiktu nodrošinātas konsekventi.

Bērna tiesību aizsardzībā jāvadās pēc dinamiskās tiesību interpretācijas metodes, tas ir, jāņem vērā, ka nepārtraukti pilnveidojas izpratne par bērna attīstību, uz kuru jāraugās kā uz holistisku koncepciju, proti, bērna attīstību var saprast tikai starpdisciplināri. Tā kā bērna labākās intereses ir gan materiāla tiesību norma, gan interpretācijas princips, gan procesuāla tiesību norma, valstij ir pienākums nodrošināt, lai bērna intereses tiktu pienācīgi integrētas un konsekventi izvērtētas jebkurā darbībā, ko veic kāda valsts iestāde, jo īpaši visos īstenošanas pasākumos, administratīvajos un tiesu procesos, kas tieši vai netieši ietekmē bērnus.²

Lai veicinātu šo abu tiesu procesu kopīgo un atšķirīgo aspektu izpratni, autores bija aicinātas konferencē "Kvalitatīva un efektīva procesa nodrošināšana civillietās", kas norisinājās šā gada 23.–25. augustā, vadīt tēmu par civillietu un administratīvo lietu mijiedarbību aizgādības tiesību jomā. Šajā rakstā, lai sasniegtu gan plašāku tiesnešu, tiesu darbinieku, gan citu interesentu loku, sniegts neliels ieskats, par kādiem jautājumiem tika diskutēts šīs tēmas ietvaros, akcentējot būtiskos gadījumus, kad notiek abu procesu saskare.

Turklāt rakstā īpaša uzmanība pievērsta arī ilgtspējas principam bērnu lietās. No 2021. gada 8. decembra ir spēkā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta 2.¹ daļa, kas bērna labāko interešu piemērošanā katrā lietā bāriņtiesām un tiesām liek tiekties uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu.

Tāpat jānorāda, ka šā gada nogalē ir publicēts Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojums par aizgādības, saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem,³ kur pirmo reizi Senāta vēsturē vienkopus apkopotas gan Senāta Administratīvo lietu departamenta, gan Civillietu departamenta atziņas šajās jomās. Arī tas apstiprina, ka šo abu tiesu atzaru atziņas šīs kategorijas lietās ir cieši saistītas un nav aplūkojamas atrauti.

I. Bāriņtiesu lēmumu veidi

Bāriņtiesa, lemjot savas kompetences jautājumus, pieņem dažādus lēmumus. Bāriņtiesu likumā ir noteikts, kuri lēmumi ir administratīvie akti un attiecīgi pārsūdzami administratīvajā tiesā. Taču ir arī tādi bāriņtiesu lēmumi, kuri nav uzskatāmi par administratīvajiem aktiem. Proti, administratīvās tiesas kompetencē nav pārbaudīt bāriņtiesas lēmumus par prasības iesniegšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai vecākam, jo šis jautājums ir risināms civilprocesuālā kārtībā, un tāpēc bāriņtiesas lēmums par prasības iesniegšanu pats par sevi tiešas tiesiskas sekas nerada. Pēc tam, kad bāriņtiesa būs vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasības pieteikumu par aizgādības tiesību atņemšanu, jautājums par aizgādības tiesību atņemšanu būs vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē, kas arī galīgi šo jautājumu izlems.

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 29. panta ceturto daļu, ja persona, kura vēlas kļūt par aizbildni, nedzīvo tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kura lemj par aizbildnības nodibināšanu, bāriņtiesa pieprasa no attiecīgās personas dzīvesvietas bāriņtiesas atzinumu par to, vai attiecīgajai personai ir aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības.