ŽURNĀLS Viedoklis

2019. gadā, sveicot Latvijas Universitātes (turpmāk – LU) Juridisko fakultāti, tās mācībspēkus, studentus un absolventus ar fakultātes pirmo gadsimtu, tika vēlēts – lai dzīvo, plaukst un zeļ (vivat, crescat, floreat)! Un diez vai kādam varēja ienākt prātā, ka pēc dažiem gadiem Juridiskās fakultātes pastāvēšana tiks apdraudēta un tāda fakultāte LU var arī nebūt.

Proti, LU padome 2022. gada 29. septembrī ir pieņēmusi lēmumu veikt LU institucionālo konsolidāciju, apvienojot līdzšinējās LU iestādes četrās fakultātēs, balstoties uz piederību radniecīgām zinātnes nozaru grupām un ievērojot Izglītības un zinātnes ministrijas izvirzītās konsolidācijas prasības. Tā kā sociālās zinātnes LU pārstāv Biznesa vadības un ekonomikas, Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas, Sociālo zinātņu un Juridiskā fakultāte, tad arī skaidrs, ka tieši šīs fakultātes varētu tikt konsolidētas, veidojot, iespējams, vienu – Sociālo zinātņu katedru.

LU rektors, profesors Indriķis Muižnieks aģentūrai LETA skaidrojis, ka šāda konsolidācija neesot pretrunā ar augstskolas attīstības stratēģiju, uzsverot, ka "tas ļautu augstskolas iekšējās struktūras padarīt vienkāršākas, pārredzamākas, vienlaikus samazinot birokrātiju. Tāpat tas ļautu samazināt administratīvo slogu, atvieglotu plānošanu, kā arī studentiem dotu lielāku elastību studiju procesa veidošanā". Šādas pārmaiņas, rektora ieskatā, "padarītu efektīvāku gan zinātniskās, gan visas pārējās augstskolas infrastruktūras izmantošanu un dotu iespēju veidot lielākus akadēmiskās augstskolas projektus".¹

Savu viedokli par plānoto konsolidāciju paudusi arī LU Studentu padomes priekšsēdētāja Eva Borska, stāstot, ka "par fakultāšu apvienošanas plāniem studentu padome ir informēta un, lai arī līdz galam nav skaidrs, kā šis process noritēs, studiju kvalitāte necietīs, tieši otrādi – apvienotajās fakultātēs akadēmiskais personāls būs izmantots efektīvāk, apvienošana dos plašākas iespējas izvēlēties studiju kursus, veicināt starpdisciplināro studiju pieeju".²

Atskatoties uz pagājušajiem simts gadiem, redzams, ka tas nebūt nav pirmais mēģinājums sapārot Juridisko fakultāti ar kādu citu. Tā no Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras docenta Edvīna Danovska veidotā vēsturiskā ekskursa,³ kas grafiski attēlots arī LU 95. gadadienai veltītajā izdevumā,⁴ redzams, ka līdz LU Satversmes pieņemšanai 1923. gadā fakultāte tika dēvēta par Ekonomiski juridisko vai Juridiski ekonomisko, bet pēc LU Satversmes spēkā stāšanās fakultāte tika nosaukta par Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti, kas sastāvēja no Tautsaimniecības nodaļas un Tiesību zinātņu nodaļas.

Juridiskā fakultāte darbību atjaunoja 1944. gada rudenī, un līdz 1955. gadam tā pastāvēja kā atsevišķa struktūrvienība, savukārt 1955. gadā tā tika apvienota ar Ekonomisko fakultāti, izveidojot Ekonomikas un juridisko fakultāti. 1966. gadā tika izveidota atsevišķa Ekonomikas fakultāte, bet Juridiskā fakultāte apvienota ar tikko izveidoto Filozofijas fakultāti un tika nodēvēta par Juridisko un filozofijas fakultāti. Šī kopdzīve ilga līdz 1970. gadam, kad filozofus apvienoja ar vēsturniekiem, un kopš 1970. gada līdz šodienai Juridiskā fakultāte atkal darbojas kā patstāvīga struktūrvienība.

Noslēdzot LU 81. starptautisko zinātnisko konferenci, Juridiskajā fakultātē 28. aprīlī sekcijā "Juridiskā izglītība: izaicinājumi un perspektīvas" tika apspriests arī jautājums par institucionālās juridiskās izglītības modeli.⁵ Konferencē ar referātu par juridiskās izglītības institucionālo modeli uzstājās docents E. Danovskis, kurš, izvērtējot Juridiskās fakultātes apvienošanu ar citām fakultātēm dažādos laika posmos, uzsvēra, ka tās nepieciešamību noteica ne jau šo zinātnes nozaru radniecība, bet gan to diktēja vēsturiski nosacīti pragmatiski ekonomijas un taupības apsvērumi studentu skaita, pasniedzēju, telpu un administratīvo izmaksu dēļ. Studiju virzieni bija nošķirti, mācību plāni katram virzienam bija patstāvīgi, cieša sadarbība neveidojās ne pedagoģiskajā, ne pētniecības jomā. Tāpat tika uzsvērts, ka tāda fakultāšu apvienošana nebūt nenorāda uz to, ka tiesību zinātnei piemistu starpdisciplinārs raksturs, jo tā ļoti maz saskaras ar citām zinātnes nozarēm.

Arī Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras lektora Laura Liepas uzstāšanās, kas bija veltīta tiesību studiju autonomijai gan vēsturiskā aspektā, gan arī mūsdienu perspektīvā, galvenā doma bija par to, ka juridiskās izglītības apguve visos laikos bija nostatīta zināmās neatkarības pozīcijās no dažādiem finanšu un citiem ietekmes centriem un 20. gadsimta otrajā pusē vērojama juridiskās skolas autonomijas statusa nostiprināšanās. Savukārt mūsdienās, 21. gadsimtā, augstskolas savā ietvarā saredz juridisko izglītību kā atsevišķā, zināmā statusā izceltu.

Referātā tika uzsvērts, ka jautājums par fakultātes autonomiju nav pašcentriska, pašieinteresēta kustība, ka te nav runa par pašmērķi, par šauras grupas interesēm, bet gan par darbību visas sabiedrības interesēs, kas ir gan augstskolas, gan katras tās struktūrvienības uzdevums, izrietošs no 1995. gada 2. novembra Augstskolu likuma⁶ 5. panta pirmās daļas un no Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01.⁷ Un juristu loma un atbildība te nenoliedzami ir ļoti liela, kas izskanēja arī apsveikumos Juridiskās fakultātes simtgadē,⁸ dažus no kuriem atļaušos nocitēt. Tā Valsts prezidents Egils Levits norādīja: "Latvijā kā demokrātiskā tiesiskā valstī juristu saimei kā pirmajiem vienmēr ir jābūt uzticīgiem valstij un tās tiesiskajai sistēmai. No juristiem jāprasa tā īpašā atbildības izjūta un pienākuma apziņa, kas padara mūsu demokrātiju kaujas spējīgu un tiesiskās valsts principus par mūsu Satversmes un visas tiesiskās sistēmas neaizskaramu kodolu." Saeimas priekšsēdētāja biedre Inese Lībiņa-Egnere savā apsveikumā rakstīja: "Demokrātiskas un tiesiskas valsts principu stiprināšana ir patstāvīgs uzdevums valstij un visai sabiedrībai kopumā, un jo īpaši tas caur laiku laikiem ir bijis un būs mūsu – juristu saimes – uzdevums un arī atbildība." Tieslietu ministrs Jānis Bordāns uzsvēra: "Juristi lielā mērā ir tie cilvēki, kas ar savu darbu un tiesību normu interpretāciju nosaka to, kāda būs mūsu sabiedrība nākotnē. Tāpēc, jo īpaši svarīgs ir fakts, ka mūsu valstī ir izglītības iestāde, kas sagatavo augsti kvalificētus speciālistus, kuri ir gatavi pieņemt izaicinājumu iestāties par taisnīgumu un godīgumu, aizsargāt mūsu valsts iedzīvotāju tiesības, nodrošināt kārtību un labāku dzīvi mums visiem." "Jurista loma valsts un cilvēka, kā arī cilvēku savstarpējā mijiedarbībā ir īpaša," rakstīja Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele. "Juristam ir jāspēj izprast šo mijiedarbību, to ielikt valsts konstitucionālā ietvarā, izdarīt nepieciešamos secinājumus, lai nodrošinātu līdzsvaru starp dažādām interesēm. Demokrātiskā tiesiskā valstī juristam ir īpaša loma un arī atbildība."

Meklējot atbildi uz jautājumu par fakultāšu, tostarp arī Juridiskās fakultātes, zināmu autonomiju augstskolas ietvaros, L. Liepa norādīja, ka juridiskā izglītība ir pieprasīta un studenti to apgūst, lai praktizētu, ar orientāciju uz reglamentētajām juridiskajām profesijām tiesā, prokuratūrā, advokatūrā, notariātā, par tiesu izpildītājiem. Lai nodrošinātu sekmīgu izglītošanās procesu, ir veidota patstāvīga programma un kursi, studijas tiek realizētas sazobē ar praksi, patstāvīgi tiek izvēlētas sadarbības formas ar jurisdikcijas iestādēm. Tai pašā laikā tika atzīmēts, ka "tieslietas nav tikai akadēmiska disciplīna, savukārt jurisprudence nav tikai arods un visu sociālo zinātņu audumā tai ir savs raksts – formālā loģikā balstīta, bet patstāvīga, īpaši veidota metodoloģija".

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kā arī Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas Daigas Vilsones minētās konferences otrajā daļā notikušajā diskusijā pausto, ka "juridiskā izglītība valstī ir uzskatāma par stratēģisku nozari, kas tādējādi paģērē arī valsts finansējuma piesaisti un nepieciešamību tālākizglītoties", atbalstāms L. Liepas konferencē paustais viedoklis, ka vēsturiski un funkcionāli tiesību zinātnes studijas pelna zināmu autonomijas pakāpi, lai arī LU sastāvā, tajā skaitā arī no citām sociālo zinātņu jomām, tai pašā laikā piekrītot, ka šī "autonomija nekādi nenozīmētu atsacīšanos no sadarbības ar citu jomu speciālistiem gan pētījumu, gan publikāciju izstrādē".

Viss iepriekš minētais varētu būt arī atbilde uz LU rektora plānotās fakultāšu konsolidācijas sakarībā pausto, ka "visā šajā procesā svarīga ir procesa jēga – savstarpēja sapratne par darbu, spēja novērtēt un veidot kopīgus studiju kursus un moduļus. Šajā kontekstā būtiski ir saprast "uz kuriem un kam strādājam" – vai fakultātes paredzētas konkrētai profesijai un konkrētiem pienākumiem darba tirgū, vai arī tās darbojas plašāk".⁹

Ņemot vērā LU rektora pausto, ka fakultāšu apvienošanai būtu daudz pozitīvu panākumu un ieguvumu", tiesa gan, neprecizējot šos panākumus un ieguvumus un to guvējus – augstskolu vai konsolidētās fakultātes, tikai norādot, ka "lielākas struktūras ir stabilākas un labāk spējīgas pārdzīvot dažādas īslaicīgas krīzes, kas notiek bieži",¹⁰ atliek vien mēģināt prognozēt, kādus ieguvumus vai, tieši pretēji, zaudējumus šis konsolidācijas process varētu nest Juridiskajai fakultātei.

Pamatojot fakultāšu konsolidācijas nepieciešamību, kā viens no argumentiem tiek minēta iespēja padarīt efektīvāku studiju procesu, veidojot kopīgus studiju kursus un moduļus, veicinot starpdisciplināro studiju pieeju. Lai izvērtētu, ar kurām sociālo zinātņu nozares apakšnozarēm tiesību zinātnei būtu reāla vajadzība veidot kopīgus kursus un moduļus, nepieciešams ielūkoties Ministru kabineta 2022. gada 27. septembra noteikumu Nr. 595 "Noteikumi par Latvijas zinātnes nozaru grupām, zinātnes nozarēm un apakšnozarēm"¹¹ pielikumā. Piemēram paņemsim 5.2. sadaļu "Ekonomika un uzņēmējdarbība", kur norādītas šādas apakšnozares: Latvijas tautsaimniecība, makroekonomika, mikroekonomika, finanses un kredīts, grāmatvedības un uzskaites teorija, ekonometrija, statistika, tirgzinības, sociālā ekonomika, reģionālā ekonomika, agrārā ekonomika, uzņēmējdarbības vadība, izglītības vadība, ekonomikas teorija, citas ekonomikas un uzņēmējdarbības apakšnozares. Atļaušos apgalvot, ka nesaskatu nedz reālu iespēju, nedz arī vajadzību tiesību zinātnes apakšnozarēm veidot kopīgus kursus vai moduļus ar kādu no ekonomikas un uzņēmējdarbības apakšnozarēm, jo, piemēram, moduļu veidošana atbilstoši Izglītības likuma 1. panta 13. punktā noteiktajam pieļaujama, ja tiek apvienoti studiju kursi vai to daļas, kuriem ir kopīgs mērķis un sasniedzami studiju rezultāti, bet šīm zinātnes nozarēm kopīgais ir vienīgi tas, ka tās ir apvienotas vienā zinātņu grupā. Turklāt jāpiebilst, ka Juridiskās fakultātes studentiem jau tagad ir iespējas apgūt finanšu tiesības, banku tiesības, nodokļu tiesības.

Tas pats sakāms arī par psiholoģijas nozarei norādītajām apakšnozarēm, kur, iespējams, varētu izdalīt pedagoģisko psiholoģiju, kas visdrīzāk būtu attiecināma uz doktorantūras studijām, kas sakāms arī par izglītības zinātnes apakšnozari "Augstskolas pedagoģija", bet komunikācijas psiholoģija un ētika jau tagad ir aptverta ar jurista ētikas kursu. Savukārt māksla, kas apvienota vienā fakultātē ar pedagoģiju un psiholoģiju, ir ievietota pielikuma 6.4. sadaļā "Humanitārās un mākslas zinātnes", kur vispār nav saskatāma pat attālināta radniecība. Līdz ar to secināms, ka pieļaujot šādu kopēju, lai arī izvēles kursu un moduļu veidošanu, kuru vajadzība ir apšaubāma, apmaiņas iespējas studiju programmās, studentiem tiktu samazinātas iespējas studēt tos kursus, kuri nepieciešami jurisprudences studijām un kuriem jau patlaban ne vienmēr var atvēlēt vajadzīgo laiku.

Juridiskajā fakultātē jau no pašiem pirmsākumiem akadēmiskajā darbībā tika iesaistīti augstas raudzes profesionāļi, kas veidoja un nostiprināja saikni starp zinātni un praksi. Šāda sadarbība tradicionāli turpinās arī tagad, palīdzot studējošajiem dziļāk izprast apgūtās teorētiskās zināšanas un pēc tam tās sekmīgi izmantot tiesību normu piemērošanas procesā. Ņemot vērā prognozes, ka fakultāšu konsolidācija pavērs iespējas izstrādāt vienotus kritērijus akadēmiskā personāla izveidei, rodas pamatotas bažas, ka šāda teorijas un prakses simbioze varētu tikt ierobežota vai pat pārtraukta, kas jauno juristu kadru sagatavošanai būtu liels zaudējums. Pagaidām nav zināms, kā varētu dēvēt nolikvidēto Juridisko fakultāti – par Juridisko skolu vai Juridisko nodaļu, taču būtiski akcentēt, ka tas var ietekmēt docētāju ievēlēšanu, jo no Augstskolu likuma 24. panta trešās daļas izriet, ka nodaļai nav tiesību ievēlēt docētājus.

Tāpat ir izskanējusi informācija par plāniem veikt finansēšanas sistēmas optimizāciju, lai novērstu nevienlīdzības fakultāšu starpā, kas rodas tajās pārstāvēto atšķirīgo zinātņu nozaru finansējuma piesaistes iespēju un studējošo skaita dēļ. Lai arī rektors skaidrojis, ka "konsolidācijas mērķis nav naudas taupīšana – šis process vajadzīgs procesu efektivizēšanai, augstskolas pievilcības veicināšanai",¹² jautājums par studējošo un docētāju skaitu, kā arī darba samaksu plānotā pasākuma kontekstā paliek aktuāls.

Kā izriet no pieejamās informācijas, fakultāšu konsolidācijai tiek izmantots Tartu Universitātes piemērs, kurā šāda reforma veikta 2016. gadā, par ko tās rektors, profesors Tomass Asers izteicies šādi: "Šodien no mums neviens nav pret to. Mēs visi esam apmierināti, pat ja dažas jautājuma zīmes joprojām pastāv,"¹³ gan šo jautājuma zīmju saturu neprecizējot. Atklātāks ir Tartu Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Tiesību skolas direktors profesors Gabriels Tavits, kurš, uzstājoties LU 81. konferences sekcijā, skaidroja, ka "jautājums par reformas lietderīgumu nav atrisināts vēl šobrīd, jo Tartu Universitātes mācībspēki arvien vēl diskutējot par to, vai tiesību zinātne būtu atzīstama par daļu no sociālajām zinātnēm, akcentējot kaut vai atšķirīgo metodoloģiju zinātnisko pētījumu izstrādē".¹⁴ Jāpiezīmē, ka Viļņas Universitāte gan ir saglabājusi visas 15 fakultātes.

Nu, bet atgriežoties pie LU Juridiskās fakultātes, jānorāda, ka tā ir ar gadu desmitos izkoptām tradīcijām un vērtībām bagātākā tiesību zinātņu skola Latvijā, tā ir pašpietiekama struktūrvienība ar skaidru redzējumu perspektīvā un akreditāciju uz iespējamo garāko termiņu. Un būtu ļoti sāpīgi, ka tieši LU izšķirtos par Juridiskās fakultātes likvidēšanu, kad vairākas citas Latvijas augstskolas varēs lepoties ar tādas fakultātes esamību.

Un nobeigumā jāizsaka cerība, ka piepildīsies E. Danovska konferencē izteiktā bibliskā ticība, ka "Juridiskā fakultāte bija, ir un būs", atļaujoties nocitēt viņa tālāk teikto, kas, manuprāt, norāda arī uz fakultātes vēsturi: "Var salikt krātiņā dažādus zvērus un cerēt, ka pārošanās rezultātā iznāks kaut kas brīnišķīgs. Var jau būt, ka dažreiz tas arī iznāk. Bet nevajag salikt krātiņā dažādus putnus, nu, piemēram, pūci kopa ar stārķi, un cerēt, ka radīsies ola, no kuras izšķilsies jauns brīnišķīgs putns."