ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Katru gadu vairāk nekā 75 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā (turpmāk arī – ES vai Savienība) kļūst par noziedzīgu nodarījumu upuriem.¹ Līdz ar ciešāku ES dalībvalstu integrāciju, robežu atcelšanu un brīvās pārvietošanās pieaugumu noziedzība Eiropas kontinentā ir pakāpeniski transformējusies, noziegumiem iegūstot pārrobežu raksturu un cietušo skaitam arvien palielinoties. Tādēļ kriminālā justīcija un it sevišķi cietušo personu aizsardzība vairs strikti neietilpst vienīgi katras dalībvalsts kompetencē, bet ir viens no Savienības darbības pamatvirzieniem.

Šā gada aprīlī autoram bija iespēja piedalīties Eiropas Komisijas (turpmāk – Komisija) telpās rīkotajā konferencē, kas bija veltīta noziegumos cietušo tiesībām Eiropas Savienībā. Konferencē tika apspriests plašs jautājumu loks: gan ES instrumentu cietušo tiesību jomā piemērošana dalībvalstīs, gan gaidāmie priekšlikumi cietušo tiesību turpmākai attīstībai: sākot no idejas ieviest valsts kompensāciju par visiem noziedzīgajiem nodarījumiem un beidzot ar ES pievienošanos t.s. Stambulas konvencijai. Taču galvenā tēze, kas, pēc autora domām, caurvij konferencē prezentētos referātus, ir tā, ka cietušo tiesību harmonizācija Savienībā līdz šim nav sasniegusi iecerētos rezultātus un zināmā mērā nonākusi strupceļā, tādējādi atzīstot, ka šim procesam ir nepieciešams "restarts", ko Komisija ir iecerējusi paveikt šogad.²

Vēl ir par agru spriest, ar kādām likumdošanas iniciatīvām Komisija var nākt klajā, taču top skaidrs, ka cietušo tiesību jomā briest pārmaiņu laiks, kas neizbēgami ietekmēs arī Latvijas likumus. Lai nepazaudētu šā procesa kontekstu un izprastu tā cēloņus, autors rakstā piedāvā aplūkot, kā līdz šim ir noritējusi cietušo tiesību harmonizācija Savienībā, kādos virzienos ES likumdevējs ir darbojies, lai saskaņotu dalībvalstu kriminālās justīcijas jomu nolūkā stiprināt cietušo tiesības, un kādas iespējamās novitātes mūs sagaida tuvākajā nākotnē.

ES kompetences cietušo tiesību jomā evolūcija

Eiropas Savienība ir dibināta uz pamatpostulāta, ka dalībvalstīm ir kopīgas vērtības jeb, kā tas ir formulēts Līguma par Eiropas Savienību³ (turpmāk – LES) 2. pantā un 6. panta trešajā daļā, kopīgas konstitucionālās tradīcijas, starp kurām ir cilvēka cieņa, cilvēktiesības un tiesiskums. Savienības darbība tieslietu un it sevišķi krimināltiesību jomā ietilpst tā sauktajā ES trešajā pīlārā,⁴ kas tika izveidots pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas 1992. gadā. ES trešā pīlāra pamatā ir dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās, t.i., ticība tam, ka ikviena dalībvalsts ievēro kopīgās vērtības, uz tām balsta savu nacionālo regulējumu un efektīvi aizsargā cilvēka pamattiesības.⁵

Cietušo tiesību regulēšana Savienībā ir turpinājums procesam, kas sākās jau pagājušā gadsimta 70. un 80. gados līdz ar cietušo tiesību kustības uzplaukumu Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Šajā laika posmā vairākas starptautiskās organizācijas ir izstrādājušas virkni ieteikuma tiesību jeb "soft law" rakstura dokumentu par cietušo tiesībām un aizsardzību.⁶ Neizbēgami tas skāra arī Eiropas Kopienu (turpmāk – Kopiena) un vēlāk – Eiropas Savienību.

Par Kopienas cietušo tiesību harmonizācijas sākumu mēdz uzskatīt 1989. gadā Eiropas Kopienu Tiesas (turpmāk – EKT) pieņemto spriedumu Cowan lietā.⁷ Lietas apstākļi īsumā ir šādi: pret Apvienotās Karalistes pilsoni Kouenu (Cowan) Parīzē tika veikts uzbrukums un nodarīti miesas bojājumi. Kouens vērsās Francijas Republikas Valsts kasē ar lūgumu izmaksāt viņam valsts kompensāciju saskaņā ar Francijas Kriminālprocesa kodeksu. Lūgums tika noraidīts tādēļ, ka Kouenam kā ārzemniekam valsts kompensāciju nevarēja izmaksāt. Pēc tam, kad Kouens apstrīdēja Valsts kases lēmumu, atbildīgā Francijas institūcija vērsās EKT, kurai ar savu prejudiciālo nolēmumu bija jāatbild uz jautājumu, vai diskriminācijas aizlieguma princips attiecas uz Francijas Kriminālprocesa kodeksa piemērošanu, lai izmaksātu valsts kompensāciju cietušajam – citas Kopienas dalībvalsts pilsonim.

Savā spriedumā EKT vispirms atgādināja, ka diskriminācijas aizliegumam ir nozīme kopienas pilsonības kontekstā, jo dalībvalsts nedrīkst radīt saviem pilsoņiem labvēlīgākus noteikumus nekā citu dalībvalstu pilsoņiem.