Pagājušajā gadā ierosināju disciplinārlietu pret tiesnesi, kurā viens no pamatiem bija likuma prasībām neatbilstoši argumentēta nolēmuma motīvu daļa. Pieņemt šādu lēmumu nenācās viegli, jo tādi vai citādi argumentācijas trūkumi atrodami ne vienā vien nolēmumā. Parasti šādas kļūdas tiek labotas pārsūdzēšanas ceļā, tādēļ kļūda argumentācijā pati par sevi nevar būt disciplināratbildības pamats. Labi apzinājos, ka sekas šādam lēmumam var būt būtisks sūdzību skaita pieaugums par lielākiem vai mazākiem argumentācijas defektiem.
Apsverot visus "par" un "pret", izlēmu disciplinārlietu rosināt. Izšķirošais faktors bija tas, ka konkrētajā lēmumā nebija pilnīgi neviena Civilprocesa likuma 230. panta ceturtajā daļā noteiktā argumenta pēc būtības attiecībā uz pieteikuma priekšmetu.
Ņemot vērā, ka šī lieta nodarbina gan tiesnešu, gan citu juristu prātus, par ko liecina jau pirmais zvērināta advokāta iesniegtais informācijas pieprasījums par šo lēmumu, redzu, ka ir nepieciešams sniegt detalizētu skaidrojumu, kāpēc uzskatīju konkrēto tiesas nolēmumu par minimālajām likuma prasībām neatbilstošu. Jāpiebilst, ka Tiesnešu disciplinārkolēģija izskatīja disciplinārlietu un atzina argumentācijas trūkumu par pārkāpumu, uzliekot tiesnesei disciplinārsodu – piezīmi. Turklāt nupat esmu sastapies ar līdzīgu situāciju, kura vēl ir jāvērtē.
Pilnīgākas informācijas un vieglākas uztveres nolūkos pieturēšos aplūkojamā lēmuma struktūrai, vispirms sniedzot konspektīvu aprakstošās daļas pārskatu, kas oriģinālā ir uz 4,5 lapām, tad savus komentārus par lietas robežām, un pēc tam pilnībā citēšu motīvu daļu (oriģinālā 1,5 lapa) ar saviem komentāriem pēc katras rindkopas.
Ko nosaka likums?
Civilprocesa likuma 230. panta ceturtajā daļā noteikts, ka lēmuma motīvu daļā norāda:
1) konstatētos faktus,
2) pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas vai tiesneša secinājumi un argumenti,
3) normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies.
Kā redzams, likumā nav tieši noteikts, ka lēmuma motīvu daļā jānorāda argumenti. Pateikts tikai, ka jānorāda "pierādījumi, uz kuriem pamatoti tiesas vai tiesneša secinājumi un argumenti".
Domāju, ka, neraugoties uz tieša noteikuma neesamību, nevarētu rasties priekšstats, ka lēmumā nav jānorāda secinājumi un argumenti. Argumentācija ir tiesas spriešanas pamatmetode, kuras ietvaros, balstoties uz loģikas likumiem, tiek izdarīti slēdzieni. Citiem vārdiem, tiesas darbības pamatmetode ir faktisko apstākļu pārbaude iepretim likumā noteiktajiem tiesiskajiem apstākļiem. Savukārt slēdzieni par faktiskajiem apstākļiem tiek izdarīti, izvērtējot pierādījumus. Savukārt pierādījumu izvērtēšanas un atspoguļošanas principi ir īpaši noteikti Civilprocesa likuma 94.–97., 104. u.c. pantos.
Turklāt, pat ja raugāmies uz šo normu burtiski, – ja jau norma nosaka, ka jānorāda pierādījumi, uz kuriem pamatoti argumenti, tad būtu ļoti dīvaini norādīt tikai pierādījumus, bet attiecīgos argumentus nenorādīt.
Aplūkojamais lēmums
Aprakstošā daļa. Tiesā saņemts pieteikums par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas, kurā lūgts apķīlāt akcijas, kuras, pretēji noslēgtajam līgumam, iespējamā atbildētāja nenodod pieteicējam, kā arī noteikt liegumus uz šajās akcijās nostiprinātajām tiesībām. No lēmuma aprakstošās daļas izriet, ka pieteikumā norādīti šādi faktiskie apstākļi:
1) noslēgts līgums par akciju pārdošanu;
2) līgumu viena puse parakstījusi pie notāra, otra – elektroniski;
3) līgums nav izpildīts, jo pēc līguma noslēgšanas iespējamā atbildētāja (SIA) valde nomainīta, jaunā valde atsakās līgumu izpildīt ar ierunu, ka līgums esot viltots;
4) iespējamā atbildētāja jaunā valde izvairās no saziņas ar pieteicēju;
5) publiski izskanējusi informācija par akciju iespējamo pārdošanu citām personām.
Motīvu daļa (kursīvā ir citēts pilns motīvu daļas teksts; mani komentāri – pēc citētajām daļām)
Pārbaudot pieteikumu kopā ar lietas materiāliem, tiesnese atzīst, ka pieteikums ir noraidāms.
Šāda ievadfrāze ir diezgan tipiska Latvijas tiesu nolēmumiem, un ir sagaidāms, ka šim secinājumam seko argumentācija, atspoguļojot to loģisko darbību virkni, kuras rezultātā tiesnese nonākusi pie šāda slēdziena.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 137. panta pirmo daļu prasības nodrošināšanu var piemērot mantiska rakstura prasībās, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama.
Civilprocesa likuma 139. panta pirmā daļa noteic, ka iespējamais prasītājs var lūgt nodrošināt prasību pirms tās celšanas tiesā un pat pirms saistības termiņa iestāšanās, ja parādnieks, izvairoties no saistības izpildes, izved vai atsavina savu mantu, atstāj deklarēto dzīvesvietu vai dzīvesvietu, neinformējot kreditoru, vai veic citas darbības, kas liecina, ka viņš nav godprātīgs. Iesniedzot pieteikumu par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas, iespējamais prasītājs sniedz pierādījumus, kas apliecina viņa prasības tiesību un nepieciešamību nodrošināt prasību.
Tie ir likuma pantu citāti. Argumentu te nav, taču tiesību normas citēšana vai pārstāsts var būt sagatavošanas stadija argumenta izteikšanai. Proti, vispirms tiek nocitēta tiesību norma, tad tiek nosaukts vērtējamais faktiskais apstāklis, pēc tam tiek argumentēti izvērtēts, vai faktiskais apstāklis (a) ir pierādīts un (b) atbilst tiesiskajam apstāklim. Tātad vēl ir iespējams, ka argumenti sekos.
Tiesu praksē stabili nostiprinājusies atziņa un tas noteikts Civilprocesa likuma 140. panta pirmajā daļā, ka, izlemjot jautājumu par prasības nodrošināšanu, tiesa vai tiesnesis ņem vērā prasības pirmšķietamo (prima facie) formālo juridisko pamatojumu un samērīgumu starp pušu tiesiskajām interesēm.
Atsaukšanās uz likuma pantu un neidentificētu tiesu praksi par pirmšķietamo formālo juridisko pamatojumu. Tas ir apgalvojums par to, kādi faktori jāizvērtē. Pats par sevi apgalvojums atbilst tiesu praksei, lai gan atsauces uz konkrētu judikatūru nav. Judikatūras atziņu uzskaitījums arī var būt sagatavošanās stadija argumenta izteikšanai.
No minētā izriet, ka, izskatot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, tiesneša pienākums ir vērtēt prasītājam labvēlīga sprieduma iespējamību, un, ja tiek konstatēts, ka šāds tiesas spriedums ir pirmšķietami (prima facie) iespējams, tad vērtējams arī tas, vai prasītāja norādītie apstākļi rada no prasītāja neatkarīgus šķēršļus iespējamā tiesas sprieduma izpildei.
Šis ir metodoloģisks secinājums, ka jāvērtē prasītājam labvēlīga sprieduma iespējamība un, ja tāda tiek konstatēta, tad – vai prasītāja norādītie apstākļi rada no prasītāja neatkarīgus šķēršļus iespējamā tiesas sprieduma izpildei. Daļēji dublē iepriekšējo rindkopu. Izlemjamais jautājums pēc būtības vēl netiek skarts, runa ir par teoriju un metodoloģiju.
Prasības pirmsšķietamo (prima facie) formālo juridisko pamatojumu Civilprocesa likuma 140. panta pirmās daļas izpratnē varētu skaidrot kā prasībā ietverto argumentu un pierādījumu radītu iespaidu, kas, balstoties uz pastāvošo likuma iztulkojumu, vispārīgi atzītām tiesību atziņām vai prezumpcijām, ļauj izdarīt secinājumu, ka prasība varētu tikt apmierināta, ja tiesvedības gaitā apstiprināsies tie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem celtā prasība pamatota. Būtiski, ka šāds izvērtējums notiek, pamatā balstoties uz prasītāja iesniegtajiem argumentiem un pierādījumiem, un ka prasītāja iesniegtajos pierādījumos vai argumentācijā nav saskatāmi acīmredzami būtiski defekti. No ietvertā formulējuma, konkrēti, no vārdiem "ņem vērā", izriet, ka šī pamatojuma vērtējums nav absolūts. Tas ir sākotnējam izvērtējumam – pirmsšķietamā (prima facie) formālā juridiskā pamatojuma izvērtējumam – ir nozīme tik tālu, cik tālu tiesai (tiesnesim) ir jānonāk pie secinājuma, vai vispār prasības nodrošinājums kā prasītāja tiesiskās aizsardzības līdzeklis vispār var tikt piemērots (sk. Bitāns A., Rasnačs L., Vilsone D. Prasības nodrošinājums civilprocesā – tā piemērošana un turpmākā perspektīva. Jurista Vārds Nr. 49 (800), 2013. gada 3. decembris).
Šis ir citāts no publikācijas "Jurista Vārdā". Argumentu nav, šī joprojām ir metodoloģiska sagatavošanās apstākļu atlasei un vērtēšanai, daļēji pārklājoties ar iepriekšējās rindkopās teikto.
Sekojoši, pamats nodrošināt prasību ir tad, ja lietā izpildās divi priekšnoteikumi:
1) celtā prasība pirmšķietami ir pamatota, t.i., pastāv kaut vai vismazākā varbūtība prasības apmierināšanai;
2) pastāv pamatots risks, ka prasītājam labvēlīga sprieduma izpilde nākotnē var kļūt apgrūtināta vai neiespējama.
Minētajiem priekšnoteikumiem ir kumulatīvs raksturs t.i., pamats nodrošināt prasību ir tad, ja izpildās abi priekšnoteikumi. Savukārt, ja kāds no norādītajiem priekšnoteikumiem neizpildās, prasība nav nodrošināma.
Secinājums, kurš būtībā pārklājas ar iepriekšējo metodoloģisko secinājumu.
No iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka pastāv 2021. gada 27. aprīļa pušu tā brīža tiesīgo pārstāvju personā parakstīts Akciju pirkuma Līgums, kas ir mantiska rakstura, un, sekojoši, prasības nodrošināšana varētu būt pieļaujama.
Pieminēts viens faktiskais apstāklis, taču tikai procesuālā – prasības nodrošināšanas pieļaujamības vērtēšanas kontekstā, nevis izmantots argumentācijā, kura nepieciešama jautājuma izlemšanā pēc būtības.
Vienlaikus no lietas materiāliem izriet, ka abām līgumslēdzējām pusēm (juridiskajām personām) saistībā ar strīdus darījumu ir diametrāli pretējs viedoklis gan par Līguma noslēgšanas apstākļiem un tiesiskumu, gan līguma izpildi u.c. būtiskām sastāvdaļām, pie kam strīda risināšanā ir iesaistīti gan [..ārvalstu..], gan Latvijas juristi, Latvijas tiesībsargājošās iestādes ieskaitot.
Nesaprotams apsvērums. Strīda pusēm parasti ir diametrāli pretēji viedokļi, un citāda situācija ir retums. Tāpēc jau tas ir strīds. Ja pusēm nebūtu dažādi viedokļi, tās nenāktu meklēt savu tiesību aizsardzību tiesā. Iespējams, tas domāts kā pamatojums, lai atteiktu prasības nodrošinājumu, bet tādā gadījumā tas nozīmētu, ka lielum lielajā vairākumā lietu prasības nodrošinājums nav iespējams, jo pusēm parasti ir pretēji viedokļi. Turklāt – kā šajā stadijā, izlemjot prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas, var zināt otras puses pozīciju? Un, pat ja tā ir zināma, kāpēc tā būtu jāņem vērā? Nav paskaidrots, kāda nozīme pēc būtības ir ārvalstu un Latvijas juristu un tiesībaizsardzības iesaistei, ja runa ir par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas.
Tiesnese uzskata, ka prasības pieteikumā norādītie apstākļi, iespējams, dod prasītājam tiesības celt prasību tiesā, taču automātiski nerada tiesības uz prasības nodrošināšanu.
Vispārināts apgalvojums ("Tiesnese uzskata") bez pamatojuma un piesaistes faktiskajiem apstākļiem.
Bez tam prasības nodrošinājums tā nopietno seku dēļ pēc savas būtības ir izņēmuma līdzeklis, tāpēc tas piemērojams, izvērtējot nepieciešamības un pamatojuma balansu, tajā skaitā pierādījumus.
Vispārināts metodoloģisks apgalvojums bez piesaistes konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem.
Novērtējot iespējamā prasītāja iesniegtos materiālus kopsakarā ar iespējamā atbildētāja iesniegumā norādītajiem faktiem, tiesnese atzīst, ka šā brīža stadijā nevar izdarīt kategorisku secinājumu, ka iespējami celtās prasības apmierināšanas iespējas ir lielākas par tās noraidīšanas iespējas, līdz ar ko prasības pirmšķietami juridisko pamatojumu prima facie līmenī tiesnese atzīst par nepietiekamu, lai piemērotu prasības nodrošinājumu.
Tiesnese atzīst, ka, iztrūkstot prasības pirmšķietamajam formāli juridiskajam pamatojumam, nav nozīmes vērtēt otru kumulatīvo kritēriju prasības nodrošināšanas pieļaujamībai, proti, tam, ka labvēlīga sprieduma izpilde nākotnē var kļūt apgrūtināta vai neiespējama.
Apgalvojums bez apstākļu analīzes un argumentācijas. Nav pilnīgi neviena ar faktiskajiem apstākļiem saistīta argumenta, kāpēc pirmšķietami prasība nav apmierināma. Vārdi "šā brīža stadijā nevar izdarīt kategorisku secinājumu, ka iespējami celtās prasības apmierināšanas iespējas ir lielākas par tās noraidīšanas iespējas" ir pretrunā iepriekš rakstītajam, ka "[pieteikums apmierināms, ja] celtā prasība pirmšķietami ir pamatota, t.i., pastāv kaut vai vismazākā varbūtība prasības apmierināšanai". Jēdzieni "kategorisks secinājums" un "vismazākā varbūtība" šajā kontekstā ir savstarpēji izslēdzoši faktori. Nav pamatojuma, kāpēc, izskatot prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas, ņemti vērā iespējamā atbildētāja norādītie fakti.
Šādos apstākļos pieteikums kā nepamatots ir noraidāms pilnībā.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz minēto un vadoties no Civilprocesa likuma 139.–140. panta tiesnese
nolēma:
noraidīt [..] pieteikumu pret iespējamo atbildētāju [..] par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas.
Lēmumu var pārsūdzēt [..]
Kā redzams, lēmumā pilnībā iztrūkst sasaistes starp pieteikumā norādītajiem un aprakstošajā daļā aprakstītajiem apstākļiem, no vienas puses, un tiesneses secinājumu, ka pieteikums nav apmierināms, no otras puses. Šāds tiesneses slēdziens, nepamatojot to ar konkrētiem apsvērumiem, ir patvaļīga rīcība, kura neatbilst ne tiesu darbības pamatprincipiem, ne Civilprocesa likumam.
Kā jau minēts, nav vērtēts neviens no lēmuma aprakstošajā daļā minētajiem faktiskajiem apstākļiem, kuriem var būt nozīme prasības pirmšķietamās pamatotības izvērtēšanā, proti:
1) ir noslēgts līgums (šis apstāklis ir vērtēts tikai pieteikuma pieļaujamības kontekstā);
2) atbildētāja šo līgumu nepilda;
3) līgumu viena puse parakstījusi pie notāra, bet otra – ar drošu elektronisko parakstu;
4) mainījies atbildētāja valdes sastāvs, un jaunais sastāvs izvairās no iepriekšējās valdes laikā noslēgtā līguma izpildes;
5) atbildētājs 2021. gada 12. maija paziņojumā ir norādījis, ka nepildīs Līgumu, uzskatot, ka tas ir spēkā neesošs;
6) atbildētājs izvairās no saziņas;
7) publiski izskanējusi informācija par akciju iespējamo pārdošanu citām personām.
Kas ir arguments, un kā vajadzēja?
Ar argumentu saprot verbālu pamatojumu kādam apgalvojumam. Atslēgas vārds ir "pamatojums". Argumentu, piemēram, satur šāds teksts (apstākļi izdomāti): "Prasība ir noraidāma, jo prasītājs nav spējis pierādīt līguma noslēgšanas faktu. Eksperta atzinumā norādīts, ka parakstu uz līguma nav izdarījis atbildētājs. Prasītājs nav iesniedzis citus pierādījumus līguma spēkā esamībai." No šāda pamatojuma (argumenta) ir pilnībā skaidrs prasības noraidīšanas iemesls: rakstveida līgums kā saistības nodibināšanas pierādījums, balstoties uz ekspertīzi, nav ticams, un citu pierādījumu līguma noslēgšanai nav. Savukārt teksts "Prasība ir noraidāma, jo prasītājs nav spējis pierādīt līguma noslēgšanas faktu" nav uzskatāms par pienācīgi argumentētu pēc būtības, jo nav atbildēts uz jautājumu – kas apstiprina apgalvojumu, ka prasītājs nav pierādījis līguma noslēgšanas faktu. Ja tam būtu pievienota, piemēram, frāze "rakstveida līgums lietā nav iesniegts, liecinieku līguma noslēgšanai nav, un līguma noslēgšana izriet tikai no prasītāja paskaidrojumiem, ko atbildētājs noliedz", tas jau būtu uzskatāms par argumentu, jo gala slēdziens būtu sasaistīts ar konkrētiem apstākļiem.
Tagad aplūkosim apgalvojumu konkrētajā lēmumā. Ir grūti atrast lēmuma tekstā kaut ko, kas līdzinātos klasiskam argumentam "ir tā, jo...." vai "tā kā..., tad...", taču vistuvākais tam ir šis apgalvojums: "(..) tiesnese atzīst, ka šā brīža stadijā nevar izdarīt kategorisku secinājumu, ka iespējami celtās prasības apmierināšanas iespējas ir lielākas par tās noraidīšanas iespējas, līdz ar ko prasības pirmšķietami juridisko pamatojumu prima facie līmenī tiesnese atzīst par nepietiekamu, lai piemērotu prasības nodrošinājumu."
Argumenta struktūra "ir tā ..., līdz ar to..." nomināli ir saskatāma, jo paskaidrojums šķietami parādās: tiesnese secina, ka "pieteikuma pirmšķietamais pamatojums nav pietiekams, lai piemērotu nodrošinājumu", jo "nevar izdarīt kategorisku secinājumu par to, ka pieteikuma apmierināšanas iespējas ir lielākas par tās noraidīšanas iespēju". Būtībā šis apgalvojums pēc uzbūves ir līdzīgs tautoloģijai, jo aprobežojas ar konstrukciju "es uzskatu, ka ir tā, jo es tā uzskatu".
Problēma ir tāda, ka tas nav arguments pēc būtības, jo tajā iztrūkst pieteikumā norādīto faktisko apstākļu vērtējuma, no kā tiešā veidā jābūt atkarīgam nākamajam posmam argumentācijas ķēdē, proti, kāpēc uz pieteikumā norādīto apstākļu pamata pirmšķietami nevar izdarīt secinājumu par to, ka pieteikuma apmierināšanas iespējas ir lielākas par tā noraidīšanas iespēju?
Un uz šo jautājumu, kurš ir tieši par pieteikuma būtību, atbilde lēmumā nav atrodama.
Ņemot vērā, ka lieta joprojām ir skatīšanā, man jābūt ļoti piesardzīgam, mēģinot pateikt, kā tad vajadzēja. Tāpēc es abstrahēšos no konkrētās situācijas un mēģināšu parādīt, kā varētu argumentēt abos virzienos ar pilnīgi hipotētiskiem, konkrētajā pieteikumā neminētiem un neidentificējamiem apstākļiem.
Argumentācijai, pretēji izplatītam viedoklim, nav jābūt garai. Piemēram, viens variants būtu: "Pieteikums par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas noraidāms, jo pieteikumam nav pievienots neviens pierādījums, kurš pirmšķietami apliecinātu iespējamās prasības aktīvo leģitimāciju. Aktīvās leģitimācijas trūkums pilnībā izslēdz prasības apmierināšanas iespēju." Esot šādam argumentam, būtu skaidrs, ka pieteicējs ir pieļāvis kļūdu, neiesniedzot attiecīgu pierādījumu (piemēram, noslēgto līgumu).
Pretējs variants būtu, piemēram: "Pieteikums par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas apmierināms, jo pieteikumā norādītie apstākļi, it īpaši apstāklis [2] kopsakarā ar apstākli [5] pirmšķietami norāda uz pieteicēja tiesību aizskārumu, savukārt apstāklis [3] var radīt no prasītāja neatkarīgus šķēršļus iespējamā tiesas sprieduma izpildei." Šāda argumenta gadījumā iespējamam atbildētājam būtu skaidrs, uz kādiem pierādījumiem balstīties, lai atspēkotu šo konkrēto apstākļu (faktu) pastāvēšanu.
Abos gadījumos būtu izpildīts tiesas uzdevums – sniegt nolēmumā saprotamu skaidrojumu par tiesas rīcības iemesliem.
Kam un kāpēc vajag argumentus?
Argumentētus nolēmumus vajag visiem. Pusēm – lai saprastu, kāpēc lietas iznākums ir tāds, kāds tas ir. Atsevišķi prāvu zaudējušajai pusei – lai izlemtu par nolēmuma pārsūdzēšanu, jo, nezinot argumentus, nevar saprast pārsūdzēšanas perspektīvas. Sabiedrībai – lai tā redzētu, ka tiesas strādā profesionāli un objektīvi. Tiesu varai – lai sabiedrība saprastu tiesu un uzticētos tai. Un visbeidzot pašam tiesnesim, lai, uzliekot roku uz sirds, varētu ar tīru sirdsapziņu pateikt – esmu izdarījis visu iespējami labāko un esmu gatavs ar savu reputāciju atbildēt par katra savu nolēmuma pamatotību.