ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Mākslīgā intelekta (artificial intelligence, turpmāk – AI) joma krustojas ar intelektuālā īpašuma tiesībām vairākos veidos, līdzīgi kā preču zīmju aizsardzība šķērsojas ar daudzām citām tiesību nozarēm, tostarp komerctiesībām, konkurences tiesībām, patērētāju aizsardzības tiesībām u.c. Tradicionāli izplatīta problēma juridiskajos jautājumos saistībā ar preču zīmes reģistrāciju ir tās pieteikšana reģistrācijai ļaunā ticībā, kā arī tā dēvēto kontrafakto jeb viltoto preču tirdzniecība, trešajām personām izmantojot citām personām piederošās preču zīmes savu preču tirdzniecībā, marķējot savus apģērbus, aksesuārus un citas preces ar tādu pašu vai sajaucami līdzīgu apzīmējumu kā citas personas reģistrētā preču zīme. Tomēr mūsdienās intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā preču zīmes ir cieši saistītas arī ar to izmantošanu tiešsaistē.

Praksē preču zīmes tiek izmantotas kopsakarā ar uzņēmumu reģistrētajiem nosaukumiem, domēnu nosau­kumiem, kā arī lietojot vārdiskās preču zīmes tādās tīmekļvietnēs kā Google, Yahoo u.tml. kā tīmekļvietņu meklētājvārdus, tās sasaistot ar dažādām tiešsaistes reklāmām, un citiem uzņēmējiem meklētājvārdos linkojot tās ar citu uzņēmumu preču zīmēm, mājaslapām un tirgoto produkciju, šādi izmantojot to atpazīstamību un tēlu.

Nereti šādā datu apstrādē tiešsaistes meklētājplatformās tiek izmantotas arī dažādas AI sistēmas, aktualizējot gan jautājumu par to, vai ticis pieļauts preču zīmju aizsardzības pārkāpums, gan to, vai pašu AI sistēmu patstāvīgi veiktā rīcība un jaunrade uzskatāma par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības objektu, kam tā piederēs un kas par AI rīcību būs atbildīgs, un kā rīkoties dažādu strīdā iesaistīto jurisdikciju dēļ.

AI kā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības objekts

Šobrīd Latvijā mākslīgais intelekts un autonomās tehnoloģijas tiek uzskatītas par tiesību objektiem, nevis subjektiem. Tomēr gan Latvijā, gan pasaulē kopumā trūkst skaidru un atklātu procedūru attiecībā uz AI lēmumu pieņemšanas gaitu, lēmumiem nepieciešamo datu un informācijas atlasi, lēmumu apstrīdēšanas kārtību, satura rediģēšanas nosacījumiem, kā arī aktuāls joprojām arī jautājums par atbilstoša likumdošanas regulējuma izstrādi AI jautājumos, tostarp par AI rīcības atbildību,¹ ņemot vērā paša normatīvā regulējuma literāro struktūru pretstatā AI programmēšanas valodas matemātiskajai dabai.²

Samērā nesen tikusi izstrādāta arī Eiropas Parlamenta 2020. gada 20. oktobra Rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par mākslīgajam intelektam piemērojamo civiltiesiskās atbildības režīmu Nr. 2021/C 404/05,³ secinot, ka šobrīd trūkst un ir nepieciešams radīt vienotu regulējumu AI atbildības un jaunrades jautājumos, tostarp civiltiesību jomā. Tomēr rezolūcijā secināts, ka AI sistēmām nebūtu kā juridiskā fikcija jāpiešķir juridiskas personas statuss, tā kā tas saistīts ar patstāvīgu spēju būt apveltītam ar tiesībām un pienākumiem, kā arī spēju atbildēt par rīcību un tās sekām (līdzīgi kā, piemēram, kapitālsabiedrībām), jo minēto šķērsli iespējams apiet, saucot pie atbildības dažādas personas visā AI sistēmu izstrādes, uzturēšanas un izmantošanas ķēdē.