Pagājušajā nedēļā Rīgā viesojās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atgādinot par mums šobrīd ģeogrāfiski, politiski un emocionāli vistuvāko un biedējošāko militāro konfliktu – Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Nav šaubu, ka Krievijas Federācijas kopš 2014. gada februāra īstenotā agresija pret suverēno Ukrainas valsti ir starptautisko tiesību pārkāpums. Krievijas armijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī norāva pēdējo propagandas "plīvuru", ar ko Krievija iepriekš bija pūlējusies piesegt Krimas pussalas un citu Ukrainas daļu sagrābšanu, tobrīd vēl cenšoties imitēt Ukrainas iekšēju konfliktu, savas militārās vienības apģērbjot formastērpos bez zīmotnēm, rīkojot pseidoreferendumus utt.
Krievijas karš pret Ukrainu ir ne vien ANO Statūtu, bet arī daudzu citu starptautisko līgumu un principu pārkāpums. ANO Ģenerālās asamblejas ārkārtas sanāksmei, kas 2022. gada februārī un martā ar ļoti pārliecinošu balsu vairākumu pieņēma vairākas rezolūcijas, pieprasot Krievijai pārtraukt iebrukumu Ukrainā, izvest armiju un atjaunot Ukrainas teritoriālo integritāti, ir sekojuši daudzi citi dažādu starptautisku organizāciju dokumenti un atzinumi – tai skaitā par Krievijas īstenotajiem kara noziegumiem, genocīdu pret ukraiņiem un citiem pārkāpumiem.
Redzot, ka Krieviju šobrīd nav iespējams piespiest ievērot starptautiskās tiesības un šī agresīvā valsts turklāt liekulīgi izmanto no PSRS pārņemto ANO Drošības padomes locekles statusu, lai mazinātu jebkurus šāda veida centienus, atliek cerēt, ka vainīgie varētu tikt sodīti vismaz post factum, proti, gadījumā, ja Krievija konfliktā zaudētu un izdotos panākt kara noziedznieku izdošanu un tiesāšanu. Arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska un Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča kopīgajā preses konferencē izskanēja apņemšanās veidot šim nolūkam nepieciešamo starptautisko tribunālu – vēlams, ANO paspārnē. Vienlaikus tika arī atzīts, ka šādam tribunālam nepieciešamais balsu skaits starp ANO dalībvalstīm pagaidām nav savākts.
Tomēr Krievijas agresija pret Ukrainu ir tikai viens no pašlaik pasaulē notiekošajiem konfliktiem, kas apliecina kopš senās Romas pazīstamo atziņu Inter arma enim silent leges jeb – kad runā ieroči, likumi klusē.
Piemēram, samērā nesen medijus pāršalca ziņa no Dienvidamerikas, kur Venecuēla sarīkoja iekšēju referendumu, kurā tika lemts valstij "pievienot" kaimiņvalsts Gajānas lielāko daļu, kas ir šīs valsts teritorija saskaņā ar vēl 19. gadsimtā pieņemtu starptautiskas arbitrāžas lēmumu. Nepakļaušanās gadījumā Venecuēla piedraudēja pret savu daudz mazāko kaimiņvalsti izmantot militāru spēku.
Kopš 2023. gada 7. oktobra norit aktīvs militārs konflikts starp Izraēlu un teroristisko organizāciju "Hamās", ko aizsāka nežēlīga un masveidīga Izraēlas civiliedzīvotāju slepkavošana. Neapšaubot Izraēlas tiesības aizstāvēties, šobrīd daudzas pasaules valstis tomēr izsaka bažas par nesamērīgajām ciešanām un upuriem, ko šis konflikts nesis Gazas civiliedzīvotājiem. Tai skaitā Dienvidāfrikas Republika 2023. gada decembrī iesniedza pieteikumu ANO Starptautiskajā tiesā, apsūdzot Izraēlu genocīda īstenošanā pret palestīniešiem, – 11. janvārī šajā lietā Hāgā notika pirmā tiesas sēde.
Savukārt 12. janvāra agrā rītā vairāku valstu koalīcija ASV un Lielbritānijas vadībā, atsaucoties uz ANO Statūtiem, starptautiskajām tiesībām un nepieciešamību aizstāvēt starptautisko tirdzniecību un brīvu kuģošanu starptautiskajos ūdeņos, veica uzbrukumus Irānas atbalstītajam Huti militārajam grupējam Jemenā, kas iepriekš bija vairākkārt apšaudījis un nolaupījis tirdzniecības kuģus Sarkanajā jūrā. Turpat Adenas līča pretējā pusē šī gada sākumā neizpratni raisīja pēkšņā ziņa, ka Etiopija, kurai nav pieejas jūrai, nolēmusi atzīt Somālilendas neatkarību apmaiņā pret tiesībām izmanot tās jūras ostu – neskatoties uz to, ka Somālija šo reģionu uzskata par savas valsts daļu un šai de jure pozīcijai līdz šim piekritušas arī pārējās pasaules valstis.
Starptautiskās tiesības, kuru galvenais mērķis ir starpvalstu miers un likuma, nevis spēka vara, bez šaubām, ir nepieciešamas Latvijai. Ar bažām jāsecina, ka aizvien jauni un jauni konflikti rāda šo tiesību pašreizējo vājumu.