ŽURNĀLS Aptauja

30. Janvāris 2024 /Nr.5 (1323)

Universālā jurisdikcija Latvijā – vai pašlaik iespējams īstenot un kā tā praktiski norisinātos
Dr. iur.
Andrejs Judins
 
Dr. iur.
Jānis Grasis
Rīgas Stradiņa universitātes profesors 
Dr. iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Korupcijas apkarošanas koordinācijas nodaļas virsprokurors 
Mg. iur.
Māris Lejnieks
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors 
Krista Niklase
Zvērināta advokāta palīdze "Sorainen ZAB SIA" 

Kas notiktu, ja cietušie, kas uzturas Latvijā, lūgtu sākt kriminālvajāšanu par Ukrainā pastrādātiem starptautiskiem noziegumiem? Ar šādu hipotēzi "Jurista Vārds" devās pie dažādu tiesību nozaru ekspertiem, lai ievāktu viedokļus par to, vai Latvijā pašlaik iespējams īstenot universālo jurisdikciju un kādi praktiski apsvērumi, ieskaitot apsūdzēto tiesību aizsardzību, būtu jāņem vērā.1

Ir vismaz divi iemesli, kādēļ interesēties par universālo jurisdikciju. Pirmais no tiem – gan upuri, gan noziedznieki pārvietojas. Arī Latvijas teritorijā visticamāk uzturas noziegumu upuri, kā arī mūsu teritorijā var nonākt kāds no smagu noziegumu izdarītājiem. Lai gan jautājums par to, vai šāds kriminālprocess varētu notikt arī in absentia, ir aizraujošs teorētisks jautājums, no cietušo skatpunkta šāda tiesvedība diez vai sniegtu mierinājumu.

Jebkurā gadījumā jau kopš kara pirmajām dienām gan Ukrainā, gan dažādās Eiropas vietās tiek vākti un apstrādāti pierādījumi, lai tos iesniegtu iespējamos kriminālprocesos2 neatkarīgi no vietas, kur tādi varētu norisināties. Neapšaubāmi rastos būtiski jautājumi, ja tieši tiesiskais regulējums, nevis, piemēram, pierādījumu trūkums vai dažādi praktiski apstākļi būtu šķērslis patiesības noskaidrošanai Latvijas prokuratūrā un tiesās.

Šķiet, pirmie mēģinājumi izmantot universālo jurisdikciju pret Krievijas amatpersonām ir uzsākti Vācijā. No vienas puses, prokuratūra pati ievāc pierādījumus, kas nav saistīti ar konkrētu apsūdzēto. No otras puses, dažādas nevalstiskās organizācijas cietušo vārdā ir iesniegušas kriminālsūdzības Vācijas Federālajā prokuratūrā.3 Lai gan attiecībā uz Ukrainā pastrādātajiem noziegumiem konkrēti lēmumi vēl ir jāgaida, Vācijā ir notikuši vairāki tiesas procesi, izmantojot universālo jurisdikciju, kas ir beigušies ar notiesājošu spriedumu. Šie procesi norisinājās apsūdzēto klātbūtnē.4 Tomēr ir bijuši arī pretrunīgi gadījumi – piemēram, 2004. gadā Eiropas Konstitucionālo un cilvēktiesību centrs iesniedza sūdzību pret ASV aizsardzības ministru Donaldu Ramsfeldu u.c. ASV amatpersonām saistībā ar spīdzināšanu Abu Graibas cietumā, federālā prokuratūra sūdzību tomēr noraidīja, tostarp balstoties uz apstākli, ka identiska izmeklēšana bija uzsākta arī ASV.

Šie Vācijas piemēri arī rāda, ka būtiskas ir valsts tiesiskā regulējuma detaļas. Tādējādi Vācijas universālās jurisdikcijas materiālo tiesību normu regulējumam5 ir paredzēti arī īpaši noteikumi par prokuratūras rīcības brīvību, atbilstoši kurai "prokuratūra var atteikties veikt izmeklēšanu, ja aizdomās turētais neatrodas Vācijā un viņa vai viņas ierašanās Vācijā nav sagaidāma".6 Jāatgādina, ka Vācijas prokuratūra ne vienmēr ir ļoti naska uz universālās jurisdikcijas izmantošanu. 2000. gadu pirmajā desmitgadē Vācijā ārstējās Uzbekistānas iekšlietu ministrs Zokirjans Almatovs, pret kuru tika iesniegta Andidžānas slaktiņa upuru tuvinieku sūdzība. Vācijas varasiestādes tomēr nelika šķēršļus viņa izbraukšanai no valsts un atteicās ierosināt kriminālprocesu ar pamatojumu, ka nav sagaidāms, ka aizdomās turētais varētu ierasties Vācijā.7 Tādējādi Vācijas piemērs vien – šeit varētu līdzīgus piemērus minēt arī par citām Rietumeiropas valstīm8 – labi izgaismo to, ka lietas iznākums ir atkarīgs no tā, cik draudzīgas saites vieno tiesājošo valsti un aizdomās turētā izcelsmes valsti.

Otrs iemesls pievērsties universālajai jurisdikcijai ir tās praktiskums. "Jurista Vārds" ir bijis aktīvs, noskaidrojot ekspertu viedokļus par to, kādos veidos varētu notikt taisnīguma atjaunošana Ukrainā.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Dita Plepa
Juristu likteņi
Kristīne Krūma (1974–2016)
Vienmēr atcerēties, nekad neaizmirst!  
Kristīne Līce
Skaidrojumi. Viedokļi
Visaptveroša Krievijas atbildība par agresiju pret Ukrainu – no teorijas uz praksi
Ineta Ziemele
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesību sistēmu plurālisms Eiropas kontekstā
Šis raksts ir tapis no materiāliem runai Eiropas Centrālās bankas konferencē "Continuity and change – how the challenges of today prepare the ground for tomorrow".1 Konference norisinājās pirms Krievijas visaptverošā militārā iebrukuma ...
1 komentāri
Elīna Luīze Vītola
Skaidrojumi. Viedokļi
Būt vai nebūt un kam – tāds ir jautājums
Mārtiņš Paparinskis
Viedoklis
Starptautisko tiesību komisijas 2023. gada sesija: personiskas piezīmes
AUTORU KATALOGS