ŽURNĀLS Viedoklis

Katrs jauns veselības ministrs, valdības vadītāji un Saeimas deputāti ik pa laikam, bet īpaši pirms vēlēšanām, sola rūpēties par pacientu tiesību un interešu aizsardzību. Tomēr veselības aprūpes statistikas dati jau ilgstoši rāda, ka veselības aprūpes sasniegumi Latvijā ir būtiski zemāki nekā citās Eiropas Savienības valstīs, mēs zaudējam daudz vairāk cilvēku, arī savus tuviniekus, veselības aprūpes trūkuma un tās zemās kvalitātes dēļ.² Medijos regulāri tiek publicēta informācija par notikumiem ārstniecības iestādēs, kuros redzami rupji un nereti arī sistēmiski pacientu tiesību pārkāpumi, tostarp cilvēka cieņas aizskārumi,³ tuvinieka klātbūtnes nepamatots aizliegums⁴ vai pacientu datu aizsardzības pārkāpumi.⁵ Pēdējā laikā ir publiskoti vairāki gadījumi, kad tiek ziņots par agresiju, no kuras cieš ne tikai pacienti, piemēram, dzemdību procesā⁶ vai atveseļojoties pēc operācijas,⁷ bet arī ārstniecības personas,⁸ risinot sarežģītas un akūtas situācijas. Ir skaidri redzama nepieciešamība uzlabot pacientu tiesību aizsardzību un panākt, ka veselības aprūpes pakalpojumi tiek sniegti tādā kvalitātē, kas ļauj sasniegt to mērķi – pasargāt cilvēkus no slimībām vai mazināt to sekas. Pacientu tiesību pilnvērtīga ievērošana un aizsardzība ir viens no kvalitatīvas veselības aprūpes stūrakmeņiem. Pacientu tiesības ir cilvēktiesības ārstniecībā, tām ir nozīmīga loma ikvienā demokrātiskā un tiesiskā valstī. Pacients slimības dēļ bieži atrodas īpaši neaizsargātā situācijā, salīdzinot ar ārstniecības personām vai citāda rakstura dzīves situācijām, piemēram, cilvēks kā patērētājs. Tāpēc tiesību ietvaram ir jābūt labi piemērotam īpaši neaizsargāta cilvēka autonomijas, pašnoteikšanās tiesību un privātās dzīves tiesību aizsardzības garantēšanai.

Lai Latvijā risinātu plaši zināmās problēmas veselības aprūpē, ir nepieciešama politiski atbildīga rīcība ne tikai nepieciešamo finanšu piešķiršanā, bet arī likumdošanas un veselības aprūpes procesu organizācijas jomā. Likumdevējam ir jāizdod kvalitatīvs pacientu tiesību regulējums, bet veselības aprūpes organizētājiem un sniedzējiem ir jānodrošina tiesību īstenošana un aizsardzība katrā ārstniecības procesā vai epizodē. 2009. gadā pieņemtais un vairākkārt grozītais Pacientu tiesību likums (turpmāk – PTL) nosaka pacientu tiesību ietvaru Latvijā, bet satur nepilnīgas un pat tiesiski kļūdainas normas.⁹ Ministru kabinets 2023. gada septembrī ir iesniedzis Saeimā Veselības ministrijas sagatavotos priekšlikumus PTL grozījumiem.¹⁰ Raksta tapšanas brīdī šis likumprojekts ir izskatīts pirmajā lasījumā, par to viedokli sniegušas dažādas institūcijas.¹¹

Jāatgādina, ka pacientu tiesības ir nosakāmas saskaņā ar starptautiskajās un nacionālajās tiesību normās ietvertajiem cilvēktiesību principiem. Likumdevējam ir jāievēro ne tikai Satversmes, bet arī ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību aktu normas. Pacientu tiesību jomā svarīga ir gan Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē nostiprinātās atziņas pacientu tiesību jomā,¹² gan Biomedicīnas konvencija.¹³ Vērtīgas atziņas ir ietvertas vairākās Eiropas Padomes rekomendācijās. Nosakot nepilngadīgu pacientu tiesības, jāievēro bērnu tiesību normas, bet, aizsargājot lemtspējā¹⁴ ierobežotus pieaugušus pacientus, – ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti aizsardzību normas.