ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Eiropas Savienībā (turpmāk – ES vai Savienība) kopš tās dibināšanas līdz šim brīdim cilvēku veselības aizsardzības apsvērumiem ir tikusi piešķirta īpaša vērība. Savienības primārajās tiesībās, proti, ES Pamattiesību hartas 35. pantā, ir paredzēts pienākums Savienības līmenī nodrošināt augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni. Sākotnēji un samērā ilgu laiku cilvēku veselības aizsardzības intereses ir nodarbinājušas Savienību kā atkāpes it īpaši no brīvas preču aprites principa, vienas no pamatbrīvībām, uz kurām tika dibināta ES. Tāpat šīs intereses Savienībai ir bijis un joprojām ir jāaizsargā, pieņemot lēmumus Savienības līmenī arī pārtikas nekaitīguma jomā un saistībā ar cilvēkiem paredzētu zāļu tirdzniecību. Turklāt pirms četriem gadiem ikvienai ES dalībvalstij, kā arī ES iestādēm nācās veikt vēl nepieredzētus pasākumus cilvēku veselības aizsardzības nodrošināšanai Covid-19 pandēmijas kontekstā.

Savukārt piesardzības principa piemērošanai Savienībā nav tik sena vēsture. ES primārajās tiesībās piesardzības princips ir pirmo reizi minēts 1992. gada Māstrihtas līgumā saistībā ar vides jomu, kurā cilvēku veselības aizsardzība tika noteikta kā viens no Kopienas politikas attiecībā uz vidi mērķiem. Saskaņā ar ES tiesu judikatūru piesardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips. Turklāt Eiropas Ombuds ir atzinis,¹ ka piesardzības princips ir labas pārvaldības princips, kas jāņem vērā procedūrās par lauksaimniecībā izmantojamu augu aizsardzības līdzekļu sastāvā ietilpstošo darbīgo vielu apstiprināšanu Savienības līmenī saskaņā ar Augu aizsardzības līdzekļu regulu.² Tieši šajā jomā vairāk nekā pēdējo desmit gadu laikā ES tiesām ir izveidojusies vērā ņemama judikatūra piesardzības principa piemērošanā Savienībā dažādu faktisko apstākļu kontekstā.

Raksts detalizētāk apskatīs piesardzības principa skaidrojumu un piemērošanas kritērijus ES tiesībās. Ņemot vērā Augu aizsardzības līdzekļu regulas piemērošanas aktualitāti ES tiesu judikatūrā, tiks īpaši izceltas dažas ES tiesu judikatūras atziņas par piesardzības principa piemērošanu procedūrās, kurās Savienības līmenī tiek pieņemti lēmumi saskaņā ar šo regulu.

1. Piesardzības principa skaidrojums ES tiesībās

Primārajos Savienības tiesību aktos piesardzības princips nav definēts. Sekundārajos tiesību aktos tas ir definēts ierobežoti. Konkrēti cilvēku veselības aizsardzības jomā pirmais piesardzības principa skaidrojums ir ietverts pārtikas nekaitīguma jomas jumta regulā – Regulā Nr. 178/2002,³ kuru dēvē par Vispārīgo pārtikas produktu regulu un ar kuru Savienībā tika izveidota Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (turpmāk – EFSA). Saskaņā ar tās 7. pantu "īpašos apstākļos, kad, novērtējot pieejamo informāciju, identificēta iespējama kaitīga ietekme uz veselību, bet nav zinātniskas pārliecības, var pieņemt riska pārvaldības pagaidu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu [Savienības] izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, līdz saņem turpmāku zinātnisko informāciju par pilnīgāku riska novērtējumu". Šajā pantā arī tālāk noteikts, ka veiktajiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem un ka tos pārskata saprātīgā laikā. Atsauce uz šo piesardzības principa skaidrojumu ir izmantota vēlākos regulējumos specifiskās pārtikas produktu jomās, piemēram, zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētajai pārtikai, īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai un pilnīgiem uztura aizstājējiem svara kontrolei,⁴ kā arī jauniem pārtikas produktiem.⁵

Turklāt ES ietvaros ir pieņemti regulējumi, kuros tieši norādīts, ka to pamatā ir piesardzības princips, lai nodrošinātu kaitīgas ietekmes arī uz cilvēku veselību neesamību. Šo regulējumu vidū īpaši minamas Augu aizsardzības līdzekļu regula un Ķimikāliju regula.⁶ Augu aizsardzības līdzekļu regulas 1. panta 4. punktā ir noteikts, ka šīs regulas noteikumu pamatā ir piesardzības princips, lai nodrošinātu, ka darbīgajām vielām un līdzekļiem, kas laisti tirgū, nav kaitīga ietekme uz cilvēku veselību vai vidi un ka dalībvalstis neliedz piesardzības principa piemērošanu, ja nav zinātniski noskaidrots, vai šo valstu teritorijā atļautie augu aizsardzības līdzekļi rada apdraudējumu cilvēku un dzīvnieku veselībai vai videi.

ES tiesu judikatūrā agrīna piesardzības principa definīcija ir sniegta 1998. gadā taisītā spriedumā lietā saistībā ar Komisijas veiktajiem steidzamiem pasākumiem aizsardzībai pret 1996. gadā Apvienotajā Karalistē atklāto liellopu slimību – govju sūkļveida encefalopātiju, ar kuriem tostarp tika aizliegta dzīvu govju un to gaļas nosūtīšana no Apvienotās Karalistes uz pārējām dalībvalstīm. Savienības Tiesa norādīja – "ja ir neskaidrības par riska cilvēku veselībai esamību vai apjomu, iestādes var veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr šo risku esamība un smagums tiks pilnībā pierādīti".⁷ Šis formulējums tika vairākkārt izmantots turpmākajā judikatūrā par piesardzības principa piemērošanu kā atkāpi no noteikumiem par brīvu preču apriti.⁸

Laika gaitā piesardzības principa skaidrojums ES tiesu judikatūrā pilnveidojās. Saistībā tieši ar cilvēku veselības apdraudējumu jaunākais ES tiesās izmantotais piesardzības principa skaidrojums ir šāds: "Ja joprojām nav skaidrības par cilvēku veselības apdraudējumu vai tā apmēru, iestādes var veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr tiek pilnībā pierādīta šī riska faktiskā esamība un smagums. Gadījumā, kad veikto pētījumu nepārliecinošu rezultātu dēļ nav iespējams precīzi noteikt apgalvotā riska pastāvēšanu vai tā apmēru, bet joprojām pastāv iespēja, ka sabiedrības veselībai tiks nodarīts reāls kaitējums gadījumā, ja risks īstenotos, piesardzības princips pamato ierobežojošu pasākumu pieņemšanu."⁹ Tādējādi Savienības tiesībās noteiktu pasākumu veikšanai saskaņā ar piesardzības principu vispirmām kārtām ir jānoskaidro, vai pastāv apdraudējuma zinātniskā nenoteiktība.

2. Apdraudējuma zinātniskā nenoteiktība kā piesardzības principa piemērošanas priekšnoteikums

Jau no pirmajiem piesardzības principa skaidrojumiem ES tiesībās, kuri vispirms atrodami Tiesas judikatūrā, izriet, ka apdraudējuma zinātniskā nenoteiktība ir piesardzības principa priekšnoteikums. Pēc iepriekš minētā 1998. gada sprieduma liellopu slimības lietā Savienības Tiesa to apstiprināja vairākās lietās saistībā ar dalībvalstu noteiktiem principiāliem aizliegumiem kādu vielu vai produktu (vitamīnu, uztura bagātinātāju) izmantošanai savā teritorijā, kurus Tiesa atzina par pasākumiem ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību brīvai preču kustībai un šajā ziņā pārbaudīja, vai šos ierobežojumus pamatoja cilvēku veselības aizsardzības apsvērumi. Tieši šīs pārbaudes ietvaros Tiesa atsaucās uz piesardzības principu un tā priekšnoteikumu – "veikto pētījumu rezultātu nepietiekamību, nepārliecinošo raksturu vai neprecizitāti" – riska esamības vai pakāpes noteikšanā.¹⁰

Savienības Tiesa ir arī atzinusi, ka, ja nav nekādu šaubu par apdraudējuma esamību vai tā nozīmīgumu, piesardzības princips nevar tikt piemērots. Kā piemērs minama Tiesā izskatītā prejudiciālā nolēmuma lieta, kurā Itālijas tiesa jautāja, vai samērīguma un piesardzības principi pieļauj tādu Itālijas tiesisko regulējumu, kurā aizlieguma pārdot tabakas izstrādājumus nepilngadīgajiem pirmā pārkāpuma gadījumā papildus administratīvā naudas soda uzlikšanai bija paredzēta darbības licences pārdot tabakas izstrādājumus apturēšana uz piecpadsmit dienām. Tiesa atzina, ka nav piemērojams piesardzības princips, jo neviens no lietas dalībniekiem nenoliedza riskus, kas ir saistīti ar smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu lietošanu, un ka no Pasaules Veselības organizācijas 2003. gada Vispārējās konvencijas par tabakas uzraudzību preambulas izriet, ka zinātniskie pētījumi ir nepārprotami pierādījuši, ka tabakas patēriņš un pakļaušana tabakas dūmu iedarbībai var izraisīt nāvi, slimības un invaliditāti un ka pastāv nobīde laikā starp pakļaušanu smēķēšanai un cita veida tabakas izstrādājumu lietošanu un uz tabaku attiecināmo slimību rašanos. Tiesa uzdoto Itālijas tiesas jautājumu izvērtēja tikai saistībā ar samērīguma principu.¹¹

Turklāt piesardzības princips būtu nošķirams no preventīvās darbības principa, kas vides jomā ir paredzēts LESD 191. panta 2. punktā. Savienības Tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar preventīvas darbības principu vides jomā Savienībai un dalībvalstīm ir pienākums novērst, samazināt un pēc iespējas nekavējoties likvidēt piesārņojuma vai kaitējuma avotus, veicot tādus pasākumus, kas izskaustu zināmos riskus.¹² Tātad atšķirībā no piesardzības principa, kura piemērošana prasa līdz galam nepierādītu risku esamību, preventīvās darbības princips ir piemērojams zināmu risku gadījumā. Lietā par Vācijā paredzētu noteiktu cenu sistēmu recepšu zālēm atbilstību cilvēku veselības aizsardzības interesēm Savienības Tiesas ģenerāladvokāts M. Špunars (M. Szpunar) uzskatīja, ka nav piemērojams piesardzības princips, norādot, ka šis princips nav izmantojams situācijā, kad pastāv nenoteiktība, kas ietver politiskās izvēles efektivitāti, kuras mērķis ir novērst iepriekš konstatētu apdraudējumu. Šajā ziņā viņš uzsvēra, ka piesardzība nav jāsajauc ar preventīvu darbību, jo pēdējā minētajā jēdzienā nav neskaidrības elementa attiecībā uz riska pastāvēšanu vai nozīmīgumu, bet ir konstatēti draudi.¹³ Tiesa šajā lietā neatsaucās uz piesardzības principu.

Saistībā ar zinātniskās nenoteiktības esamības kritēriju atsevišķi ir jāapskata piesardzības principa piemērošana situācijās, kuras balstās uz tiesiskajiem regulējumiem, kuru pamatā ir šis princips un kuru piemērošanai pieņemtie lēmumi ir jāpamato ar minēto principu. Šajā ziņā minama Augu aizsardzības līdzekļu regula, kuras interpretācijā un piemērošanā ES tiesām ir izveidojusies vērā ņemama judikatūra. Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka tiek pieņemts, ka piesardzības principa piemērošanas konteksts atbilst zinātniskas neskaidrības kontekstam. Turklāt aizsardzības pasākumu noteikšanu vai, tieši otrādi, to atsaukšanu vai mīkstināšanu nevar padarīt atkarīgu no pierādījumiem par jebkāda riska neesamību, jo no zinātniskā viedokļa tādus pierādījumus vispār nav iespējams sniegt, tāpēc ka nulles riska līmenis praksē nepastāv. Tomēr aizsardzības pasākumu nevar pamatot ar tādu pilnībā hipotētisku pieeju riskam, kas balstīta tikai uz pieņēmumiem, kuri zinātniski nav pārbaudīti.¹⁴ Tādējādi, lai arī minētā tiesiskā regulējuma piemērošanā var tikt prezumēta zinātniskā nenoteiktība, katrā ziņā ir jābūt atbilstošam zinātniskajam novērtējumam.

3. Piesardzības principa piemērošana saskaņā ar Augu aizsardzības līdzekļu regulu

Saskaņā ar Augu aizsardzības līdzekļu regulu lēmumus par kāda augu aizsardzības līdzekļa laišanu tirgū pieņem katra dalībvalsts attiecībā uz savu teritoriju. Tās augu aizsardzības līdzekli atļauj tikai tad, ja ir apstiprināta tā sastāvā esoša darbīgā viela (29. pants). Ar regulā paredzētiem nosacījumiem dalībvalstis var laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus, kuros ir vēl neapstiprināta darbīgā viela (30. pants). Darbīgo vielu apstiprina ar Komisijas īstenošanas regulu, par kuras projektu balso dalībvalstis Pārtikas un dzīvnieku veselības pastāvīgajā komitejā. Šī lēmuma pieņemšanas pamatā ir komplicēta procedūra, kura detalizēti izklāstīta Augu aizsardzības līdzekļu īstenošanas regulā.¹⁵ Īsumā darbīgās vielas ražotājs iesniedz ziņotājai dalībvalstij, kas par šādu noteikta attiecībā uz konkrētu darbīgo vielu, pieteikumu un prasīto dokumentāciju, pierādot, ka tā ražotā darbīgā viela atbilst regulā minētajiem apstiprinājuma kritērijiem. Šo dokumentāciju pārbauda ziņotāja dalībvalsts, kas sagatavo novērtējuma ziņojuma projektu, veicot neatkarīgu, objektīvu un pārredzamu novērtējumu, ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas un novērtējot, vai gaidāms, ka darbīgā viela varētu atbilst apstiprinājuma kritērijiem. Pēc apsvērumu par šo ziņojumu iesniegšanas EFSA veic zinātnisku novērtējumu un sniedz savus "secinājumus" par to, vai, ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas, izmantojot pieteikuma iesniegšanas laikā pieejamās vadlīnijas, sagaidāms, ka darbīgā viela atbilst apstiprinājuma kritērijiem. Komisija var arī nolemt, ka šāds EFSA novērtējums nav vajadzīgs. Visbeidzot, ņemot vērā ziņotājas dalībvalsts ziņojumu un EFSA secinājumus, Komisija iesniedz īstenošanas regulas projektu Pārtikas un dzīvnieku veselības pastāvīgajai komitejai, par kuru balso dalībvalstu pārstāvji, attiecībā uz ierosinājumu apstiprināt vai neapstiprināt attiecīgo darbīgo vielu.

ES tiesu judikatūrā ir atzīts, ka pareizai piesardzības principa piemērošanai saskaņā ar Augu aizsardzības līdzekļu regulu ir nepieciešams, pirmkārt, identificēt iespējamo apdraudējumu cilvēku un dzīvnieku veselībai vai videi un, otrkārt, visaptveroši izvērtēt apdraudējumu, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem. Ja potenciālais apdraudējums pārsniedz to, kas ir sabiedrībā pieņemams, kompetentās iestādes riska pārvaldības ietvaros veic aizsardzības pasākumus.

3.1. Zinātnisks novērtējums

Saistībā ar zinātnisko novērtējumu Augu aizsardzības līdzekļu regulas piemērošanā ES tiesas ir atzinušas, ka riska zinātniskais novērtējums ir zinātnisks process, kura ietvaros pēc iespējas tiek identificēts un raksturots apdraudējums, novērtēta tā ietekme un raksturots risks, un šis novērtējums iestādei ir jāuztic zinātniskajiem ekspertiem.¹⁶ Apdraudējuma zinātniskais novērtējums ir jāpamato ar labākajiem pieejamiem zinātniskajiem datiem, un tas ir jāveic neatkarīgi, objektīvi un pārskatāmi.¹⁷

Šajā ziņā Vispārējai tiesai nākas regulāri pārbaudīt Komisijas lēmumu tiesiskumu jautājumā par zinātniskā novērtējuma esamību, kvalitāti un attiecināmību.

Zinātniskā novērtējuma esamības kontekstā Vispārējā tiesā ir ticis vērtēts jautājums par to, vai darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanas procedūra bija tiesiska situācijā, kad specifiskos faktiskajos apstākļos EFSA bija sniegusi "paziņojumu", atbildot uz Komisijas jautājumiem, nevis "secinājumus", kā prasīts piemērojamā tiesiskajā regulējumā. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šajā gadījumā EFSA bija sniegusi "secinājumus", par izšķirošu elementu atzīstot tās atzinumu par darbīgās vielas spēju atbilst izvirzītajām prasībām un kritērijiem. Tā arī atgādināja, ka EFSA "secinājumu" konstatēšana ir atkarīga pirmām kārtām no attiecīgā dokumenta satura, nevis no tā apzīmējuma.¹⁸

Attiecībā uz zinātniskā novērtējuma kvalitāti nereti ir jāvērtē jautājums par to, vai lēmums balstās uz jaunākajām zinātnes atziņām. Šajā ziņā Vispārējā tiesa vērš uzmanību,¹⁹ ka Augu aizsardzības līdzekļu regula paredz, ka darbīgās vielas ražotājs, kurš vēlas apstiprināt vai atjaunot apstiprinājumu kādai šajos līdzekļos izmantojamai darbīgai vielai, iesniedz pieteikumu par darbīgās vielas apstiprināšanu līdz ar pilnīgu dokumentāciju, pierādot, ka darbīgā viela atbilst regulā noteiktajiem apstiprināšanas kritērijiem. Pieteikumā par apstiprinājuma atjaunošanu darbīgās vielas ražotājs norāda jaunus datus, kurus tas plāno iesniegt, un pierāda to vajadzību saistībā ar datu prasībām vai kritērijiem, kas nebija piemērojami darbīgās vielas pēdējās apstiprināšanas laikā. Tādējādi darbīgās vielas ražotājam ir jāpierāda darbīgās vielas nekaitīgums,²⁰ attiecīgā gadījumā iesniedzot jaunāko zinātnisko informāciju. Tomēr dažādu iemeslu dēļ šī informācija ne vienmēr tiek iesniegta pieteikuma iesniegšanas laikā. Piemēram, var būt situācijas, kad pieteikuma iesniegšanas brīdī nav vēl pabeigts iepriekš uzsākts pētījums vai pētījums ir sākts tikai pēc pirmo zinātnisko novērtējumu saņemšanas, kur atklātas kādas konkrētas nepilnības.

Par zinātniskā novērtējuma attiecināmību Vispārējā tiesa ir vērtējusi, vai procedūrā par augu aizsardzības līdzekļu sastāvā esošas darbīgās vielas apstiprinājuma atjaunošanu, kurā zinātnisko novērtējumu veic EFSA, bija pārņemams zinātnisks secinājums par tās klasificēšanu kā toksisku reproduktīvajai sistēmai, kurš balstījās uz citā procedūrā (darbīgās vielas harmonizētās klasificēšanas un marķēšanas procedūrā) veiktu zinātnisku novērtējumu, ko savukārt veica Eiropas Ķimikāliju aģentūras Riska novērtēšanas komiteja. Pēdējā minētajā procedūrā šīs komitejas atzinumam ir ieteikuma raksturs, un juridiski saistoši ir tikai deleģētie akti, kas publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Konstatējot, ka abas procedūras ir nošķirtas un katra no tām tiek organizēta saskaņā ar saviem noteikumiem, Vispārējā tiesa atzina, ka Riska novērtēšanas komitejas atzinuma nesaistošais raksturs harmonizētās klasificēšanas un marķēšanas procedūrā nemazina šī atzinuma zinātnisko vērtību un līdz ar to neliedz to ņemt vērā, apstiprinot darbīgo vielu saskaņā ar Augu aizsardzības līdzekļu regulu.²¹

3.2. Riska pārvaldība

Augu aizsardzības līdzekļu regulas piemērošanas kontekstā ES tiesas ir atzinušas, ka riska pārvaldība ir tādu darbību kopums, ko veic iestāde, kurai ir jāpieņem lēmums par konstatēto apdraudējumu cilvēku veselībai, lai samazinātu šo apdraudējumu līdz tādam līmenim, kas tiek uzskatīts par sabiedrībā pieņemamu, saskaņā ar piesardzības principu pildot tās pienākumu nodrošināt augstu sabiedrības veselības, drošības un vides aizsardzības līmeni.²²

ES tiesas ir atzinušas, ka sabiedrībai atbilstoša aizsardzības līmeņa noteikšanā kompetentā iestāde izdara politisku izvēli un tai ir plaša rīcības brīvība. Šīs plašās rīcības brīvības ietvaros tā var atsaukties uz piesardzības principu un noteiktos apstākļos var to arī nedarīt. Tomēr, nosakot sabiedrībai par nepieņemamu uzskatītā riska līmeni, šai iestādei ir saistoši pienākumi nodrošināt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni. Turklāt par sabiedrībai nepieņemamu uzskatītā riska līmeņa noteikšana ir atkarīga no kompetentās iestādes vērtējuma apjoma attiecībā uz katra šāda gadījuma īpašajiem apstākļiem. Šajā ziņā iestāde var ņemt vērā šī riska iestāšanās seku uz sabiedrības veselību nopietnību, tai skaitā iespējamās nelabvēlīgās ietekmes apjomu, turpināšanos, atgriezeniskumu vai iespējamas novēlotas ietekmes kaitējumu, kā arī vairāk vai mazāk skaidra riska izpratni, balstoties uz pieejamām zinātniskajām atziņām. Riska pārvaldība ir ie­stādes, kura sastopas ar risku, veikto darbību kopums, lai samazinātu risku līdz tādam līmenim, kas tiek uzskatīts par sabiedrībā pieņemamu, saskaņā ar piesardzības principu pildot tās pienākumu nodrošināt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni.²³ ES tiesas ir arī uzsvērušas, ka cilvēku veselības aizsardzībai ir lielāka nozīme nekā ekonomiskiem apsvērumiem, tādējādi tā var attaisnot pat ievērojamas negatīvas ekonomiska rakstura sekas atsevišķiem tirgus dalībniekiem.²⁴

Turklāt ES tiesu judikatūrā ir noteikts, ka piesardzības princips pamato tikai tādu aizsardzības pasākumu veikšanu, kuri ir nediskriminējoši, objektīvi un samērīgi. Tādējādi piesardzības princips neuzliek pienākumu kompetentajai iestādei obligāti veikt šādus pasākumus. Šī principa izmantošana vai neizmantošana ir atkarīga no kompetentās iestādes izvēlētā aizsardzības līmeņa riska pārvaldības ietvaros tās plašās rīcības brīvības izmantošanas ietvaros.²⁵

ES tiesās ierosinātajās tiesvedībās saistībā ar darbīgo vielu apstiprināšanas vai apstiprinājuma atjaunošanas procedūrām Savienībā atbilstoši Augu aizsardzības līdzekļu regulai vērtējumā par to, vai iespējama cilvēku veselības apdraudējuma gadījumā ir ticis noteikts sabiedrībai atbilstošs aizsardzības līmenis, tieši Komisijas plašās rīcības brīvības robežu izmantošana ir šajās tiesvedībās plaši vērtēts jautājums gan saistībā ar faktu vērtējumu, gan samērīguma principa ievērošanu.

Saistībā ar faktu vērtējumu ir jānorāda, ka, lai šo vērtējumu atzītu par prettiesisku, tā apstrīdētājam ir jāiesniedz pietiekami pierādījumi par to, ka veiktais faktu vērtējums nevar tikt uzskatīts par ticamu.²⁶ Zinātnisku faktu kontekstā tas nav vienkāršs uzdevums. Šķiet, ka jaunākajā judikatūrā par Augu aizsardzības līdzekļu regulas piemērošanu nav piemēru, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un tādējādi riska pārvaldības lēmuma pieņemšanā. Tomēr šajā kontekstā vērts īpaši minēt situāciju, kurā Komisija pat netika kritizēta par savas plašās rīcības brīvības ietvaros izdarīto izvēli atļaut darbīgo vielu apstākļos, kad zinātniskajā novērtējumā tika konstatētas vairākas bažas būtiskās jomās. Izvērtējot lietā izvirzītos argumentus, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nebija pieļāvusi nevienu kļūdu sava lēmuma pieņemšanā.

Par atkāpēm no zinātniskā novērtējuma Vispārējā tiesa atzina, ka principā Komisija nevar atkāpties no tāda zinātniskā novērtējuma, kurā ir konstatētas bažas vairākās būtiskās jomās, un no priekšlikuma neatjaunot darbīgās vielas apstiprināšanu, pretējā gadījumā tiktu pārkāpts piesardzības princips. Tomēr īpašos apstākļos, kad zinātniskajā novērtējumā ir apstiprināta iespēja veikt riska pārvaldības pasākumus, Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tas vien, ka zinātniskajā novērtējumā ir konstatētas konkrētas bažas, nenozīmē, ka Komisijai vairs nav nekādas rīcības brīvības kā riska pārvaldniekam. Tajā pašā laikā Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija nevar uzskatīt, ka viela ir apstiprināma, balstoties uz riska samazināšanas pasākumiem, kuri neļautu izslēgt kaitīgu ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi tādēļ, ka šie pasākumi būtu nereāli. Proti, Komisijai ir jānodrošina, ka ar šiem pasākumiem var efektīvi, nevis teorētiski novest identificēto apdraudējumu līdz tādam līmenim, kas tiek uzskatīts par sabiedrībā pieņemamu.²⁷

Samērīguma principa ievērošanas kontekstā ir būtiski norādīt, ka Savienības tiesībās lauksaimniecības jomā samērīguma principa pārbaude tiesā ir īpaša, proti, vienīgi tas, ka šajā jomā veiktais pasākums ir acīmredzami neatbilstošs, ņemot vērā mērķi, kuru vēlas sasniegt kompetentā iestāde, var ietekmēt šāda pasākuma tiesiskumu.²⁸ Šis standarts rada plašāku rīcības brīvību lēmumu pieņēmējiem samērīguma ievērošanā.

Nobeigums

ES tiesībās piesardzības principam ir ES tiesību aktos un tiesu judikatūrā attīstīts konkrēts tvērums arī augstas cilvēku veselības aizsardzības nodrošināšanai. Būtisks priekšnoteikums šī principa piemērošanai ir zinātniskās nenoteiktības esamība par cilvēku veselības apdraudējumu. Savienības tiesībās piesardzības princips nav piemērojams, ja risks ir zināms, un šajā ziņā šis princips ir nošķirams no preventīvās darbības principa.

Būtiskas atziņas par piesardzības principa piemērošanu Savienībā ir ietvertas ES tiesu judikatūrā saistībā ar Komisijas lēmumiem par lauksaimniecībā izmantojamu augu aizsardzības līdzekļu sastāvā ietilpstošām vielām saskaņā ar Augu aizsardzības līdzekļu regulu. Šīs atziņas gan par zinātniskajam novērtējumam izvirzītajām prasībām, gan par rīcības brīvības izmantošanas robežām riska pārvaldības ietvaros var būt noderīgas arī Latvijas tiesību piemērotājam. Pirmkārt, Latvija kā ES dalībvalsts pieņem lēmumus par augu aizsardzības līdzekļu atļaušanu savā teritorijā. Otrkārt, Savienības tiesību piemērošanas situācijā nacionālā līmenī piesardzības princips ir jāpiemēro atbilstoši Savienības tiesībām, kā to ir interpretējušas ES tiesas.

Tuvākajā laikā nav paredzams, ka Savienībā varētu samazināties augu aizsardzības līdzekļu apstiprināšanas procedūru izmantošanas aktualitāte un līdz ar to arī ES tiesu darbs par to ietvaros pieņemto lēmumu tiesiskuma pārbaudi. Īpaši minama nezāļu iznīcinātāju augu aizsardzības līdzekļos izmantotā glifosāta apstiprināšana Savienībā uz nākamajiem desmit gadiem,²⁹ par kuru visticamāk jau šajā gadā ir sagaidāmas vairāku nevalstisko organizāciju celtas prasības Vispārējā tiesā atcelt šo apstiprināšanu, jo tās publiski ir norādījušas uz trūkumiem glifosāta zinātniskajā novērtējumā, kas esot principā balstījies uz šīs vielas ražotāju pasūtītiem pētījumiem, neņemot vērā neatkarīgus pētījumus par vielas ietekmi uz cilvēku smadzenēm un nervu sistēmu, kā arī vidi.³⁰ Šogad ir arī publicēts jauns Eiropas nevalstisko organizāciju veikts pētījums par "mūžīgo ķimikāliju" klātbūtni augu aizsardzības līdzekļos, ar kuriem tiek smidzināti augļi un dārzeņi. Tajā ir atzīta šo vielu bīstamība cilvēku veselībai un konstatēts, ka laikā no 2011. līdz 2021. gadam augļu un dārzeņu piesārņojums ir palielinājies.³¹

Visi izteiktie viedokļi ir personiski un nesaista iestādi, kurā šobrīd strādāju.