ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Šīs publikācijas gatavošanu pārtrauca pagājušā gada 7. oktobrī Palestīnas teroristu grupējuma "Hamās" veiktais uzbrukums Izraēlai un tam sekojošā Izraēlas militārā operācija Gazas joslā. Uz laiku tas lika piemirst par notikumiem, kuru dēļ tūkstošiem izraēliešu gāja ielās un bloķēja lielceļus; Izraēlas intelektuāļi, augstskolu profesori un Nobela prēmijas laureāti, bijušie un esošie tiesneši un prokurori publicēja vēstules, paužot nosodījumu un nožēlu; pasaules valstu līderi un diplomāti brīdināja par Izraēlas "izslēgšanu" no demokrātisku valstu saimes; un pat skanēja raizes par gaidāmo pilsoņu karu. Iemesls tam visam bija premjerministra Benjamina Netanjahu vadītās valdības piedāvātā tiesu varas reforma.

Īsumā: valdība iesniedza parlamentā – Knesetā – likumprojektu par grozījumiem Pamatlikumā par tiesu varu, ar kuru iecerēts būtiski palielināt likumdevēja un izpildvaras ietekmi pār tiesu varu un sašaurināt tiesu kompetenci realizēt konstitucionālo kontroli pār Kneseta likumiem un valdības lēmumiem. Tāpat ar likumprojektu plānots mainīt tiesnešu atlases un iecelšanas kārtību, palielinot valdības un Kneseta ietekmi šajā procesā.

Valdības deklarētais reformas mērķis ir stiprināt demokrātiju – ieviest varas dalīšanas principam atbilstošu stingrāku līdzsvara un atsvara sistēmu. Reformas pretinieki savukārt uzskata, ka izteikti labējā Izraēlas valdība tiecas ierobežot pilsoņu tiesības un izrēķināties ar saviem politiskajiem pretiniekiem, kas nereti ir izmantojuši tiesu sistēmu kā līdzekli, lai ierobežotu valdības rīcību. Tāpat var dzirdēt apgalvojumus par valdības vadītāja Netanjahu centieniem nodrošināt sev labvēlīgu iznākumu ģenerālprokurora uzsāktajā kriminālprocesā, kura ietvaros premjerministram ir celta apsūdzība par vairākiem koruptīviem noziegumiem. Vārdu sakot, šī pretrunīgi vērtētā reforma nelīdz jau bez tās sašķeltās Izraēlas sabiedrības saliedēšanai.

Lai arī jaunais karš mudināja Izraēlas sabiedrību politiskās nesaskaņas it kā atstumt malā, tomēr valdībai tas nebija par šķērsli turpināt jau iesākto reformu, un nu jau šā gada sākumā Izraēlas Augstākā tiesa to atzina par antikonstitucionālu.¹ Latvijas mediju telpā šie notikumi palika tikpat kā nemanīti, izņemot šā gada 24. janvārī "Jurista Vārdā" publicēto Ulda Krastiņa sleju.² No vienas puses, tas, kas notiek šajā Tuvo austrumu valstī nemaz neskar mūsu ikdienu. No otras puses, valsts varas atzaru attiecību problemātika, it īpaši saistībā ar tā dēvēto tiesnešu aktīvismu, pēdējo gadu laikā ir bijusi aktuāla arī Latvijā. Atcerēsimies jau par hrestomātisku kļuvušo Senāta 2021. gada spriedumu, ar kuru administratīvajām tiesām dota "zaļā gaisma" viena dzimuma pāru veidoto ģimeņu juridiskai atzīšanai.³ Tādēļ ir noderīgi aplūkot, kā tiek risinātas nesaskaņas starp valsts varas atzariem Latvijai tik tālā, bet zināmā mērā līdzīgā parlamentārā republikā – Izraēlā. Pēc autora domām, izprotot un pārdomājot piedāvātās reformas cēloņus, saturu un iespējamās sekas, var izdarīt secinājumu par "sarkanajām līnijām", kuru pārkāpšana nozīmētu konstitucionālās krīzes sākumu.

Tiesu varas evolūcija Izraēlā

Jāsāk ar to, ka Izraēlā nepastāv kodificēta konstitūcija, kā, piemēram, mūsu valsts Satversme. Pēc Izraēlas dibināšanas 1948. gadā tika ievēlēta Konstitucionālā asambleja, kuras uzdevums bija izveidot parlamentu un pieņemt valsts konstitūciju. Divas dienas pēc pirmās sanāksmes Konstitucionālā asambleja pārdēvēja sevi par Knesetu. Tomēr Kneseta deputāti, ņemot vērā visai ievērojamo pārstāvēto politisko partiju spektru, nespēja vienoties par pieņemamu konstitūcijas variantu. Viens no iemesliem tam bija reliģisko frakciju vēlme valsts konstitūciju balstīt uz premisas par Dievu kā valsts varas avotu, kam, protams, nevarēja piekrist kreisā flanga pārstāvji.