Pie lasītājiem dodas "Jurista Vārda" numurs, kas veltīts patvēruma tiesībām. Par patvēruma tiesībām, tostarp to neievērošanu, ir zināms jau no antīkās Grieķijas – Tukidīda darbā "Peloponēsas karš" varam lasīt Spartas valstsvīra Pauzānija nāves atstāstu, kurš centās patverties neaizskaramā svētvietā – akropolē, kas viņu tomēr neglāba no nāves.
Mūsdienu patvēruma tiesības izriet no 1948. gada Universālās cilvēktiesību deklarācijas 14. panta: "Katram cilvēkam ir tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs un izmantot šo patvērumu." Tāpat atsevišķās valstīs patvēruma tiesības ir ietvertas konstitūcijā, piemēram, Francijas konstitūcijas preambulā ir noteikts, ka "Republikas teritorijā piešķir patvērumu ikvienam cilvēkam, kuru vajā par viņa rīcību brīvības labad". Latvijai saistošais starptautisko tiesību standarts izriet no 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu, kurai Latvija pievienojās 1997. gadā.
Kāda ir patvēruma meklētāju tiesiskā situācija Latvijā? PMLP sniegtā statistika rāda, ka kopš 2021. gada patvēruma pieteikumu skaits ir pieaudzis – ja 2003. gadā bija tikai 5, tad 2021. gadā – 582, bet 2023. gadā jau 1624 patvēruma pieteikumi. Protams, šis skaitlis ir jārelativizē – ES statistiska liecina, ka, piemēram, Grieķijā 2023. gadā bija 57 783 šādi pieteikumi.
Patvēruma meklētāja pirmā saskarsme ar Latvijas valsti, pieņemot, ka tiek ievērotas procedūras, ir, iesniedzot patvēruma pieteikumu un vajadzības gadījumā to izskatot tiesā. Administratīvās rajona tiesas priekšsēdētāja palīdze Jurgita Spigule sniedz analītisku ieskatu Administratīvās rajona tiesas judikatūrā patvēruma lietās. Raksta autore īpaši pievēršas administratīvās tiesvedības metodoloģijai, norādot, ka centrālais aspekts šajās tiesvedībās ir pieteicēja stāsta ticamības izvērtēšana, tiesai ņemot vērā visus lietā esošos pierādījumus, kā arī paša pieteicēja teikto – tā konsekvenci un atbilstību tiesai pieejamai informācijai par situāciju patvēruma meklētāja valstī.
Pētnieku Kristiānas Blūmas, Lilianas Garkalnes, Annas Griķes un Edgara Oļševska rakstā par nepilngadīgiem patvēruma meklētājiem bez pavadības lasiet par kritisko tiesisko situāciju, kurā atrodas šī patvēruma meklētāju grupa. Būtiski, ka autori ir ievākuši un analizējuši atbildīgo valsts iestāžu sniegto informāciju. Raksta pirmajā nodaļā autori paskaidro piemērojamo tiesisko regulējumu, ieskaitot ES tiesību normas un tiesu praksi. Otrajā nodaļā pievēršas praktiskajai situācijai Latvijā, kura ir saasinājusies kopš 2021. gada augusta. Raksta beigās autori vērš uzmanību uz aspektiem, kuri Latvijas praksē būtu labojami. Viņi norāda, ka taisnīgums, tiesiskums un bērna labāko interešu ņemšana vērā uzliek katrai demokrātiskai valstij par pienākumu nešķirot bērnus pēc viņu izcelsmes. Tas nozīmē, ka valsts iestādēm būtu jāpievērš īpaša uzmanība nepilngadīgajiem patvēruma meklētājiem bez pavadības. Turklāt bērniem īpaši svarīga ir ģimene, tādēļ valstij maksimāli efektīvi jāveicina tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos visos gadījumos, kad persona iegūst starptautiskās aizsardzības statusu. Autori uzsver, ka šī ir viena no jomām, kur Latvijas valstij ir jāpanāk progress.
Rainers Svoks, juridiskais analītiķis Leidenes Universitātes projektā "Tracing Inherent Powers", sniedz ieskatu starptautisko patvēruma tiesību aktualitātēs. Autors īpaši norāda uz valsts tiesu īpašo lomu šīs starptautisko tiesību nozares tālākveidošanā – valsts tiesas vairs nevar tikt uzskatītas par pasīvām noteikumu saņēmējām, tās ir aktīvas gan starptautisko tiesību piemērotājas, gan veidotājas. Tas aktualizē jautājumu par to, vai starp aizsardzības loka un garantiju paplašināšanu, pierādīšanas standartu pazemināšanu un citiem aizsardzības pretendentam labvēlīgākiem regulējuma aspektiem ir liekama vienādības zīme ar bēgļu tiesību attīstību, jo aizsardzības kandidātam labvēlīgāks regulējums ir tikai viens no izpratnes attīstības virzieniem. Savukārt Konvencijā par bēgļu statusu ietvertā ētiskā imperatīva prasa attiecināt aizsardzību tikai pašās nopietnākajās situācijās, norāda autors.
Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskās padomnieces Santas Tivaņenko rakstā par starptautiskās aizsardzības piešķiršanas eksternalizāciju lasiet par neseno dažu valstu izvēlēto pieeju pārorientēt atbildību par patvēruma meklētāju uzņemšanu uz tranzīta vai izcelsmes valstīm. Autore atgādina, ka ikviena valsts ir tiesīga kontrolēt ieceļošanu tās teritorijā, tomēr tas jādara, ievērojot tiesības saņemt patvērumu. Viņa sniedz ieskatu mūsdienu praksē, kur valstis cenšas nepieļaut ārvalstnieku ieceļošanu savā teritorijā, tostarp izmantojot atgrūšanu (push-back), ūdens ceļu blokādi, liegumu izkāpt krastā, atgriešanu trešajā valstī u.c. līdzekļus. Tomēr šādi pasākumi skar arī tādas personas, kurām ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, jo tās ir pametušas bruņotu konfliktu zonu vai tiek vajātas izcelsmes valstī savas politiskās vai reliģiskās pārliecības, tautības, rases, piederības sociālajai grupai dēļ.