ŽURNĀLS Tiesību prakse

Šajā rakstā apskatīti pieci šī gada aktuālākie Senāta Civillietu departamenta nolēmumi darba lietās, kas ar tēzēm publicēti Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras nolēmumu arhīvā.

Raksta mērķis ir norādīt uz Senāta argumentiem un secinājumiem, risinot attiecīgos darba tiesību jautājumus, lai veicinātu tiesību normu vienotu izpratni un piemērošanu.

Tālāk minētajos Senāta nolēmumos risināti šādi jautājumi:

• vai darbiniekam ir tiesības uz atlaišanas pabalstu, ja darba tiesiskās attiecības izbeigtas ar tiesas spriedumu pēc darba devēja iniciatīvas;
• vai darbiniekam ir tiesības prasīt no darba devēja likumiskos nokavējuma procentus;
• vai Darba likuma 96. panta otrās un turpmāko daļu noteikumi ir piemērojami tādai vienošanās par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai (amatam), nevis darbinieka esošajai profesijai (amatam);
• par to, kādiem priekšnoteikumiem jāpastāv, lai darba devēja varētu celt tiesā Darba likuma 78. panta trešajā daļā paredzēto prasību pret darbinieku par viņam avansā pārmaksāto naudas līdzekļu piedziņu;
• no kura brīža skaitāms termiņš darba devēja prasības par darba līguma izbeigšanu celšanai, ja arodbiedrība nepiekrita darba līguma uzteikumam (absolūtas un kvalificētas arodbiedrības nepiekrišanas uzteikumam nošķiršanas nozīme);
• kāds noilguma termiņš ir piemērojams darbinieka prasījumam par piemaksas par virsstundām piedziņu situācijā, kurā darba devējs izsniedzis (darījis pieejamu) darbiniekam darba samaksas aprēķinu, kurā nebija ietverts aprēķins par darbinieka nostrādātajām virsstundām.

Lieta Nr. SKC-129/2024¹

Šajā lietā Senāts risināja divus tiesību jautājumus:

1) vai darbiniekam ir tiesības uz atlaišanas pabalstu, ja darba tiesiskās attiecības izbeigtas ar tiesas spriedumu pēc darba devēja iniciatīvas;

2) vai darbiniekam ir tiesības prasīt no darba devēja likumiskos nokavējuma procentus.

Lietā prasītāja bija cēlusi prasību pret darba devēju, lūdzot piedzīt no atbildētājas atlaišanas pabalstu un likumiskos procentus. Tā kā ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tika apmierināta atbildētājas prasība par darba līguma ar prasītāju izbeigšanu uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punkta pamata (darbinieku skaita samazināšana), prasītāja uzskatīja, ka viņai saskaņā ar Darba likuma 112. panta pirmo daļu ir tiesības uz atlaišanas pabalstu, kuru atbildētāja nav izmaksājusi. Prasītāja arī norādīja, ka atbildētājai ir pienākums maksāt prasītājai likumiskos nokavējuma procentus, jo atbildētāja neizmaksāja prasītājai atlaišanas pabalstu likumā noteiktajā termiņā.

Rīgas apgabaltiesa prasību apmierināja daļēji, piedzenot no atbildētājas prasītājas labā atlaišanas pabalstu, bet noraidot prasību daļā par likumisko procentu piedziņu.

Senāts atstāja negrozītu apgabaltiesas spriedumu daļā par atlaišanas pabalsta piedziņu, bet atcēla daļā, ar kuru noraidīta prasība par likumisko nokavējuma procentu piedziņu, nododot lietu atceltajā daļā jaunai izskatīšanai.

Par tiesībām uz atlaišanas pabalstu

Senāts vērtēja, kas ir darba līguma uzteikšana Darba likuma 112. panta pirmās daļas² izpratnē. Darba līguma uzteikšana minētās normas izpratnē ir vienīgi darba devēja, nevis darbinieka iniciatīva un tikai gadījumos, kad ir nodibināti šā likuma 101. panta pirmās daļas 6. ,7., 8., 9., 10. vai 11. punktā minētie apstākļi.

Lai uzteiktu darba līgumu, vairākos no Darba likuma 101. panta pirmajā daļā norādītajiem gadījumiem darba devējam jāizdara papildu darbības. Tostarp darba devējam ir pienākums pirms darba līguma uzteikšanas noskaidrot, vai darbinieks ir darbinieku arodbiedrības biedrs, un prasīt arodbiedrības piekrišanu darba līguma uzteikšanai. Ja arodbiedrība nepiekrīt darba līguma uzteikumam, darba devējs var celt prasību tiesā par darba līguma izbeigšanu, kā tas ir noticis prasītājas darba attiecību gadījumā.