ŽURNĀLS

JURISTA VĀRDS Nr. 1(69)

Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

Par ģimenes tiesību normu pilnveidošanu

Inese Krastiņa, Tieslietu ministrijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Jau divos pēc kārtas Eiropas Komitejas sasaukumos par juridisko sadarbību īpaša nozīme tiek veltīta ģimenes tiesībām (ģimenes starpniecības institūtam, pārrobežu tikšanās kārtībai ar bērniem), kā arī ar cilvēka embrija “in vitro” (tulk.no latīņu val. — mēģenē) aizsardzību saistītajiem jautājumiem. Ģimenes tiesību normu pilnveidošana nacionālajos likumos ir cieši saistīta gan ar pievienošanos konvencijām, gan ievērojot Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijās par neatliekamiem pasākumiem ģimenes lietās iekļautās vadlīnijas.

Jautājums par cilvēka radīšanu ar medicīnas zinātnes sasniegumu palīdzību ir saistīts ar cilvēka tiesību aizsardzības jautājumiem, tas ir, gan ar topošo vecāku, gan ar bērna tiesībām. Pats problemātiskākais ir atrast līdzsvaru starp ilgām pēc bērna un bērna tiesību ievērošanu un panākt šī jautājuma tiesisko noregulējumu. Arī tiesību normu radīšana tiem topošajiem vecākiem, kas vēlas izmantot IVF — “in vitro fertilization” (tulk. no latīņu val. — apaugļošana mēģenē) ir nozīmīga pasaules līmenī, taču pagaidām vēl neatrisināta. Turklāt, ja attiecībā uz vecākiem, kuri būs izmantojuši IVF metodi, tiks izstrādātas tiem saistošas tiesību normas, tad attiecīgas tiesību normas būs jāizstrādā arī attiecībā uz “parastiem vecākiem”. Vēl nav atrastas arī konkrētas atbildes uz tādiem jautājumiem kā, piemēram: vai tiem topošajiem vecākiem, kuri būs izvēlējušies IVF metodi, būtu nosakāmi kādi vecuma ierobežojumi un vai līdzīgi vecuma ierobežojumi būtu jāpiemēro tiem vecākiem, kuri būs adoptējuši ar IVF metodi radīto bērnu.

Eiropas Komitejā par juridisko sadarbību tika atzīts, ka Eiropas Padomes rīkotajā simpozijā 1996. gada decembrī Strasbūrā tā arī netika nepārprotami definēts cilvēka embrija juridiskais statuss. Būtiski jautājumi, kuri nodarbina juristu prātus un kuriem nepieciešams tiesiskais regulējums, ir šādi: vai cilvēka embrijam “in vitro” piemīt cilvēka personas tiesiskais statuss? Kam ir tiesības un pienākumi lemt par cilvēka embrijiem “in vitro”? Vai cilvēka embrijs “in vitro” ir juridisks objekts vai juridisks subjekts? Kāds ir jau eksistējošo cilvēku embriju “in vitro” tiesiskais statuss? Vai sieviete pēc laulības šķiršanas var lemt par embriju vienpersoniski vai tikai ar bijušā vīra piekrišanu? Vai sievai ir tiesības lemt par iesaldētu cilvēka embriju?

Ministru komitejas 101. sesijā 1997. gada 6.novembrī pieņemts Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā Papildprotokols par cilvēku klonēšanas aizliegumu. Par šāda Papildprotokola nepieciešamību vienojušās Eiropas Padomes dalībvalstis, citas valstis un Eiropas Kopiena.

Minētais Papildprotokols nosaka, ka ģenētiski identisku cilvēku radīšana ar iepriekšēju nodomu ir pretrunā ar cilvēku cieņu, tādējādi bioloģijas un medicīnas sasniegumu izmantošanas metodes var kļūt ļaunprātīgas. Šīs konvencijas Papildprotokola 1. pants nosaka: jebkura darbība ar mērķi radīt cilvēku, kas ģenētiski identisks citam cilvēkam (vai dzīvam vai mirušam), ir aizliegta. Turklāt šī panta izpratnē termins “ģenētiski identisks otram cilvēkam” nozīmē to, ka vienam cilvēkam ir tāds pats kodolu gēnu komplekts kā otram cilvēkam.

Eiropas Padomes Juridisko jautājumu direkcija ir sagatavojusi skaidrojumu projektu par Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā Papildprotokolu par cilvēku klonēšanas aizliegumu. Tajā teikts, ka neatkarīgi no dažādiem viedokļiem par klonēšanas metodēm Konvencijā par cilvēktiesībām un biomedicīnu noteiktās normas nosaka stingru robežu attiecībā uz cilvēku embriju izmantošanu, un to aizsardzību garantē Konvencijas 18. pants, kas aizliedz cilvēku embriju radīšanu pētnieciskiem nolūkiem. Skaidrojuma projektā ir noteikts, ka jāatšķir trīs veidi: šūnu klonēšana kā metode, embriju šūnu izmantošana klonēšanas metodēs un cilvēku klonēšana, piemēram, izmantojot tādas metodes kā embriju pārdalīšana un kodolu pārnese. Ja pirmais veids no ētikas viedokļa ir pieņemams, tad otrais veids būtu precīzi nosakāms protokolā par embriju aizsardzību. Trešā veida izmantošana — cilvēku klonēšana un šīs darbības aizliegums — ir reglamentēts iepriekšminētā Papildprotokola ietvaros. Veicot cilvēku klonēšanu, tiek aizskarta cilvēka cieņa, tādēļ ētiski apsvērumi cilvēku klonēšanas aizliegumam vispirms jau saistīti ar cilvēka cieņas un identitātes aizsardzību. Klonēšana kā biomedicīniska metode ir nozīmīga medicīnas attīstībā, tādēļ šī Papildprotokola nosacījumi nav jāsaprot kā klonēšanas metožu aizliegums šūnu bioloģijā.

Izstrādājot Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu, tika nolemts, ka tieši nacionālajos likumos varētu tikt definēts jēdziens “cilvēks”, lai to lietotu attiecībā uz šo Papildprotokolu par cilvēku klonēšanas aizliegumu.